Kur ir tā sāls?
Rudenī, kad novākta dārza raža, cilvēkam jādomā par to, kā izaudzēto saglabāt ziemai. Tā Latvijā ir bijis jau gadsimtiem ilgi – un daudzi latvieši šo tradīciju turpina arī mūsdienās.
Kāpostu, gurķu un citu dārzeņu konservēšana vai fermentēšana ne tikai palīdz uzglabāt pārtiku, bet arī piešķir ēdieniem pazīstamu, latvisku “mājas garšu”. Turklāt mūsdienās labi zināms, ka šie fermentētie produkti nav tikai tradicionāli – tie ir arī vērtīgi mūsu gremošanas sistēmai un vispārējai veselībai. To, šķiet, lieliski zināja arī mūsu senči!
Tāpēc šomēnes, kad Ziemeļu puslodē iestājies rudens, pievērsīsimies tam, kā dažādās pasaules vietās latvieši skābē kāpostus, marinē un skābē gurķus, kā arī – kā sēņo un gatavo sēnes.
IESŪTĪTIE MATERIĀLI
- Visi
- Argentīna
- ASV
- Audio
- Austrālija
- Baškīrija
- Brazīlīja
- Cabbage
- Citāts
- Dānija
- Ēdināšana
- Fermentation
- Foto
- Grāmatas
- Gurķi
- Itālija
- Jaunzēlande
- Kanāda
- Kāposti
- Ķīna
- Kostarika
- Lielbritānija
- Maize
- Norvēģija
- Piparkūkas
- Pīrāgi
- Recepte
- Rumānija
- Saimnieces
- Sēnes
- Skābēšana
- Stāsts
- Šveice
- Svētku galds
- Uzbekistāna
- Vācija
- Video
- Zupa

Tā nu tas sanācis, ka kādu laiku dzīvoju Vācijā. Mājas ēdieniem ir ģenētiskā atmiņa, par omes pankūkām, vai tēta līdakas kotletēm, jeb bērnības garšas. Arī štovēti kāposti ziemassvētku galdā atgādina par kāpostu skābēšanu pie omes laukos. Rudenī, kad no tīruma novāktas lielas kāpostgalvas, tās, saliktas kaudzē sētsvidū zem kupla ozola, gaidīja čaklas rokas. Dzeltenās ozollapas, lēnām gaisā virpuļojot, krita uz kāpostgalviņām. Mazliet dzestrais miglas rīts nebija traucēklis lielajai...

Mana vecmāmiņa Eunise regulāri marinē dārzeņus. Gurķus, burkānus un ziedkāpostus. Viņa pievieno sīpolu un ķiploku, bet slepenā sastāvdaļa ir krustnagliņas. Dārzeņus viņa vāra ūdenī, etiķī un sāli (divas glāzes etiķa uz četriem lieliem gurķiem), līdz gurķi zaudē savu zaļgano nokrāsu, un pēc tam liek tos burkās ledusskapī. Mani vecvecāki marinētos dārzeņus ēd katru dienu pusdienās. Kad bijām bērni, es un mani brāļi un māsas marinētus dārzeņus ne visai...

Neesmu trimdas bērns, bet ir sanācis tā, ka jau septiņus gadus dzīvoju Kanādā. Latvija man vienmēr ir bijusi un ir mīļa un tuva. Lepojos, ka esmu dzimusi Latvijā. Kvadrātiņš tapa ar domu parādīt, kā īsti pietrūkst šeit, domājot par Latviju. Tie ir smaržīgie meži un lauki, pļavas. Sēņošana, ogošana. Atceroties bērnību caur Margaritas Stārastes ilustrācijām, pasaku grāmatām, tapa šis baraviku kvadrātiņš. Ingrīdas Eglītes iesūtītais apraksts muzeja „Latvieši pasaulē”...

"Inese Šteinbaha: “Mēs paši skābējam kāpostus. Mamma – Māra Rozenberga – tad skraida pa veikaliem un meklē „īstos kāpostus”. Viņa zina, kādiem jābūt. Mums ir pašiem sava šķērlāde, no Latvijas atvesta.”

Kad biju maza meitenīte, mans lielākais vasaras prieks bija ar tēvu iet sēņot Latvijas skaistajos mežos. Pa pasauli klīstot, esmu redzējusi daudz skaistu mežu. Es pa tiem staigāju, meklēdama Latvijas sēnes. Neatradu…

Pēteris Freimanis dalās bērnības atmiņās par vecmāmiņas kāpostiem un stāsta, kā pats sācis skābēt kāpostus, iedvesmojoties no drauga Aigara. Šī nodarbe viņam kļuvusi par tradīciju un pat nelielu dzīves filozofiju – par rūpēm, pacietību un kopā būšanu.

"Mazā Māra mežā gāja, zaļais mežs bij' viņai māja." To dzirdēju no vecmāmiņām, ejot kopā sēņot skaistos Latvijas mežos. Neaizmirstamas atmiņas. Pirmos 6 gadus dzīvoju Garciemā. Otrais pasaules karš – ģimenei sākās bēgļu gaitas. 1944. g. 4. oktobrī atstājām Rīgu. Nokļūstot Vācijā, dzīvojām Fišbachas nometnes barakās. Tur sāku pamatskolu. Mācības notika latviešu valodā. 1949. g. decembrī ģimenei radās iespēja braukt uz Ameriku, pelnīt iztiku kā mežstrādniekiem. Vēlāk pārcēlāmies...

Mūs ar Ainu gribēja apcietināt. Mēs gājām sēnes lasīt uz mežu, un mūs gribēja apcietināt. Mēs gribam indēt nost kādu! Atbrauca policija. Angļi, kas tur staigā, tie redz, ka lasa, tie bija paziņojuši policijai un ierodas policija. Kad mēs to otru māju nopirkām, to bungalo nopirkām – tā bija pie meža. Nu un pa dienu, man draudzenei suns, mēs ejam staigāt, kad beidz darbu, un lasām sēnes. Citreiz...

Aijas Zichmanes (dz. Bramanes) vecāki sāka skābēt kāpostus Kanādā 20. gadsimta 60. gados. Kad viņi kļuva vecāki, skābēšanas tradīciju – un arī lielo skābēšanas mucu – pārņēma Aija ar savu vīru Klāvu. Katru rudenī viņi rīkoja kāpostu skābēšanas talkas, iesaistot plašu radu un draugu loku. Šodien tradīciju turpina nākamā paaudze, un Aijas znots, kanādietis Breds, ir iecelts par “kāpostu karali”!

Liene pirmo reizi marinē gurķus, ko viņa apgalvo, ir prasme, ko katram latvietim vajadzētu zināt. Viņa daļēji seko savas vecmammas receptei, pus etiķis un pus ūdens, un daļēji improvizē.

Latvieti Madaru Riley, kura dzīvo Lielbritānijā un aktīvi nodarbojas ar sēņošanu, var atrast Facebook, kur viņa stāsta par savu pieredzi, dalās zināšanās un iedvesmo citus.

Larisa Mednis uzskata, ka viņas aizraušanās ar sēņošanu nāk no latviskām saknēm. Pirms vairākiem gadiem viņa pievienojās sēņotāju klubam Mičiganā, ASV, kur speciālistu vadībā apguva sēņu vākšanu un to noteikšanu. Šodien Larisai ir Mičiganas štata sertifikāts par savvaļas sēņu vākšanu, kas viņai ļauj legāli pārdot sēnes. Kā veģetāriete viņa bieži izmanto sēnes kā garšīgu un sātīgu gaļas aizstājēju savās iecienītākajās receptēs.