Galerta receptes no diasporas pavārgrāmatām

Vairākas aukstās gaļas receptes no diasporas pavārgrāmatām – sākot ar Dzidras Zeberiņas “Ģimenes pavards” (ASV, 1955) galerta recepti un beidzot ar Balvas un Ata Bredovsku Muzikantu gaļas recepti, ko viņi ipierakstījuši dzīvojot “Kristus Dārzā” – veco ļaužu namā Kanādā.

Rasols ar tomātiem (Elza Auliciema)

Elzas Auliciemas rasola recepte, kura ir neparasta ar to, ka min tomātus kā rasola sastāvdaļu. Recepte rakstīta Adelaidē, Austrālijā 20. gadsimta otrā pusē.

Kas tad ir īstais rasols? (Aija Ērgle)

Aijas rasola recepte ir nodota no paaudzes paaudzē. Svarīgas viņas rasola sastāvdaļas ir bietes un siļķes, lai tas – kā viņa raksta – atšķirtos no kartupeļu salātiem!

Puķu podu pasha (Laima Grāmatiņa)

Dzīvojot Amerikā, Mirdza Grāmatiņa sāka Lieldienās gatavot pashu, izmantojot recepti, ko viņa atrada žurnālā. Mirdzas meita Laima pārņēma šo tradīciju, un katrās Lieldienās Laima cenšas gatavot pashu pēc šīs pašas receptes. Pashas formu viņa iegūst, izmantojot puķu podu.

70 gadus vecās koka formas (Aija Ērgle)

Aijas mamma vienmēr Lieldienās gatavoja pashu, izmantojot koka formas, ko viņas vīrs bija izgatavojis pirms aptuveni 70 gadiem. Šodien Aija turpina šo ģimenes tradīciju –viņa gatavo pashu pēc savas mammas receptes un lieto tās pašas, laika pārbaudītās koka formas, kas glabā gan svētku garšu, gan ģimenes atmiņas.

Viņa gatavoja pēc atmiņas (Recepte – Modris Pukulis)

Modris Pukulis raksta:
„Šīs maizes recepte radās, vērojot, kā to gatavo mana māte – dažbrīd viņu apturot, lai nomērītu, cik daudz kādu sastāvdaļu viņa liek klāt. Mana māte bija lieliska savas dzimtās latviešu virtuves pavāre, un mēs visi mājās ēdām šos ēdienus (man tas ilga līdz brīdim, kad 17 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz koledžu). Mēs visi runājām latviski, jo tā bija pirmā valoda, ko apguvām mājās, un valoda, kurā mums bija jārunā ar vecākiem un pie vecākiem.
Precīzu gadu neatceros, bet kādu laiku pirms aizbraukšanas uz koledžu nolēmu, ka vēlos iemācīties cept šo maizi. Biju ēdis arī citas šīs maizes versijas, ko gatavoja manu vecāku latviešu draugi, taču neviena nebija tik laba kā manas mātes maize.
Es vēroju visu divu dienu gatavošanas procesu, mērīju sastāvdaļas, kamēr māte strādāja, un pierakstīju (mana atmiņa nebija tik laba kā viņas). Cik man zināms, viņai nekad nebija pierakstītas receptes – visu gatavoja pēc atmiņas, un tomēr katru reizi maize garšoja vienādi. Mēs to ēdām brokastīs ar siera vai salami šķēli virsū, un vakariņās – ar jebkuru zupu, ko viņa bija pagatavojusi. Tomēr mana mīļākā bija maize ar mana tēva kūpināto zutīti virsū.
Līdzīgi es vēroju, kā viņa gatavoja manu mīļāko zupu – biešu zupu –, un joprojām to gatavoju ikreiz, kad cepu saldskābmaizi.
Viena lieta, ko es vēl nemāku pagatavot, lai gan kādreiz mēģināšu, ir speķa rauši.
Moe (jeb Mods, kā mani sauc manas māsas) Pukulis”

Vēstule sākotnēji rakstīta angļu valodā. Tulkojumam latviešu valodā izmantots mākslīgais intelekts.

Sviests, tomāta šķēle, sīpols un mazliet dilles (Aivars Stūris)

Aivars jau daudzus gadus cep saldskābmaizi. Šo prasmi viņš apguva no sava tēva un, kad tēvs devās pensijā, pārņēma maizes cepšanu. Tagad Aivars cep maizi gan sev un savai ģimenei, gan amerikāņu draugiem, gan arī tuvējām latviešu kopienām, tostarp Gaŗezerā un Grand Rapidu latviešu pensionāru biedrībai.