Es pat ņēmu otru gabalu! (Ilze Kancāne)

Ilze stāsta par savas mammas īpašo galerta trauku, un dalās atmiņās par ģimenes Ziemassvētku galdu. Kaut arī bērnībā Ilze galertu nespēja ieēst, nesen viņa atklāja, ka tagad viņai tas garšo. Ilze ir apņēmusies nākamos Ziemassvētkos pamēģināt gatavot galertu.

Kas tad ir īstais rasols? (Aija Ērgle)

Aijas rasola recepte ir nodota no paaudzes paaudzē. Svarīgas viņas rasola sastāvdaļas ir bietes un siļķes, lai tas – kā viņa raksta – atšķirtos no kartupeļu salātiem!

Puķu podu pasha (Laima Grāmatiņa)

Dzīvojot Amerikā, Mirdza Grāmatiņa sāka Lieldienās gatavot pashu, izmantojot recepti, ko viņa atrada žurnālā. Mirdzas meita Laima pārņēma šo tradīciju, un katrās Lieldienās Laima cenšas gatavot pashu pēc šīs pašas receptes. Pashas formu viņa iegūst, izmantojot puķu podu.

Pankūku brokastis Bostonā (Gints Grinbergs un Armands Ramoliņš)

Jau apmēram 30 gadus Bostonas latviešu sabiedrībā ir izveidojusies īpaša Ģimenes dienas tradīcija: pankūku cepšana. Taču šai tradīcijai ir neliela atšķirība no ierastā – pankūkas cep tikai vīrieši! Intervijā ilggadējie Ģimenes dienas pankūku cepēji Gints un Armands stāsta par to, kā šī tradīcija sākās un kā tā turpinās šodien.

Kuļ, kamēr ir gaisīgs un debešķīgs! (Maruta Bergs)

Maruta atceras, kā, dzīvojot Latvijā, viņas mamma un vecmamma bērnībā gatavoja dažādus saldos ēdienus. Pēc pārcelšanās uz Ameriku viņai viss bija jāmācās no jauna!
Intervijā Maruta Berga stāsta par debesmannas, ķīseļa un pashas gatavošanu.

70 gadus vecās koka formas (Aija Ērgle)

Aijas mamma vienmēr Lieldienās gatavoja pashu, izmantojot koka formas, ko viņas vīrs bija izgatavojis pirms aptuveni 70 gadiem. Šodien Aija turpina šo ģimenes tradīciju –viņa gatavo pashu pēc savas mammas receptes un lieto tās pašas, laika pārbaudītās koka formas, kas glabā gan svētku garšu, gan ģimenes atmiņas.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien (Rūdolfs un Irma Grava)

Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē. Šķīvi muzejam dāvināja Rūdolfa un Irmas bērni, Artūrs Grava un Edīte Zariņa.