Pankūku brokastis Bostonā (Gints Grinbergs un Armands Ramoliņš)

Jau apmēram 30 gadus Bostonas latviešu sabiedrībā ir izveidojusies īpaša Ģimenes dienas tradīcija: pankūku cepšana. Taču šai tradīcijai ir neliela atšķirība no ierastā – pankūkas cep tikai vīrieši! Intervijā ilggadējie Ģimenes dienas pankūku cepēji Gints un Armands stāsta par to, kā šī tradīcija sākās un kā tā turpinās šodien.

Kuļ, kamēr ir gaisīgs un debešķīgs! (Maruta Bergs)

Maruta atceras, kā, dzīvojot Latvijā, viņas mamma un vecmamma bērnībā gatavoja dažādus saldos ēdienus. Pēc pārcelšanās uz Ameriku viņai viss bija jāmācās no jauna!
Intervijā Maruta Berga stāsta par debesmannas, ķīseļa un pashas gatavošanu.

70 gadus vecās koka formas (Aija Ērgle)

Aijas mamma vienmēr Lieldienās gatavoja pashu, izmantojot koka formas, ko viņas vīrs bija izgatavojis pirms aptuveni 70 gadiem. Šodien Aija turpina šo ģimenes tradīciju –viņa gatavo pashu pēc savas mammas receptes un lieto tās pašas, laika pārbaudītās koka formas, kas glabā gan svētku garšu, gan ģimenes atmiņas.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien (Rūdolfs un Irma Grava)

Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē. Šķīvi muzejam dāvināja Rūdolfa un Irmas bērni, Artūrs Grava un Edīte Zariņa.

Kad mamma cepa maizi, visa māja smaržoja (Mārīte Krūze)

Mārīte Krūze (ASV) stāsta par savas mātes Valentīnes Upats (dz. Macāns, dzimusi Rēzeknē 1924. gadā) maizes cepšanu.

Mana mamma, Valentīne Upats, atcerējās, kā pensijas gados sāka cept rupjmaizi. Viņas maize guva lielu piekrišanu mūsu Ņūdžersijas draudzē. Mamma ar prieku cepa savu maizi un dāsni dalījās ar citiem.
Pazīstamais Visvaldis Dzenis pat gribēja iegādāties speciālu mīcāmo mašīnu, lai būtu vieglāk mīklu izmīcīt un varētu paspēt izcept lielāku maizes daudzumu, taču mamma šo ideju noraidīja. Viņai bija svarīgi mīklu mīcīt pašai – kā nākas sajust to ar saviem pirkstiem. Turklāt mammai pirkstos bija mazliet piemeties artrīts, un šī nodarbe tiem kalpoja kā labs vingrinājums.
Domāju, ka mamma recepti bija ieguvusi no kādas radinieces Latvijā, bet vēlāk to pielāgoja sev un ASV pieejamajiem produktiem.
Kad mamma cepa maizi, visa māja divas dienas smaržoja pēc svaigas rupjmaizes! Atceros – kad kukulīši bija izcepti, mamma ar tēvu apsēdās pie galda un tūlīt baudīja svaigo, silto maizīti. Tēvs vienmēr dabūja pirmo kukuli. Viņa uzdevums bija sagriezt maizi vienādās šķēlītēs, lai varētu sagatavot gardas sviestmaizes baznīcas pusdienu galdam. Šim nolūkam viņš bija nopircis īpašu ierīci.
Mammai vienmēr bija svarīgi atrast labas kvalitātes rudzu miltus. Viņa iepazinās ar kādu maizes cepēju, kurš pats mala savus rudzus. Mamma kopā ar viņu pavadīja veselu dienu, pārrunājot ieraugu, mīklas sastāvu un citas nianses. Mammas maize tika cepta malkas krāsnī – un tieši ar to mamma lepojās visvairāk. Beķeris viņu pat īpaši godināja: tajā vasarā tirgū tika pārdota “Valijas’ Latvian Rye Bread”.
Esam kopā mēģinājušas cept rupjmaizi, taču laikam man tās prasmes nepieleca… Varbūt kādu dienu būs jāmēģina atkal izcept šo garšīgo maizīti, lai gan jau zinu — tā nekad negūs tik lielu piekrišanu kā mammas maize.

Maize, kas glabāta kā mājas simbols (Vilhelms Griķis)

Vilhelma Griķa sviesta trauks, kurā ir glabāti mājas simboli: rupjmaize, labības vārpas, santīmi. No Latvijas tie izvesti bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Šādi oranži bakelīta sviesta/tauku trauki tika izdalīti karavīriem vācu armijā.

Riktīgs maizes kukulis no laukiem (Kristaps un Zinaīda Jaunzemji)

Vēstulē, kas atrodas muzeja „Latvieši pasaulē” krājumā, Kristaps Jaunzemis Latvijā raksta savai sievai Zinaīdai Nebraskā 1959. gada 18. jūlijā: „Jocīgi tas jau izklausās, bet ja atvaļinājuma laikā uz laukiem dabūtu vienu “riktīgu” laucinieku maizes kukuli – sakaltētu un nosūtītu Jums? Tas taču ļoti grūti man šķiet, ja veselus 15 gadus neesat rudzu maizi dabūjuši nogaršot! Es gan, laikam, būtu pavisam “pašvaks” tapis, ja man no baltmaizes būtu jāpārtiek!”

Ģimene tika izšķirta Otrā pasaules kara laikā. Leģionārs Kristaps Jaunzemis pec kara tika izsūtīts. Kad viņš pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā, viņam Latvijas rupjmaize bija viegli pieejama. Savukārt Kristapa sieva Zinaīda ar bērniem kara laikā bija devusies bēgļu gaitās no Latvijas un nonākuši ASV. Lai gan vīra un sievas saikne tika atjaunota vēstulēs, viņi vairs nekad nesatikās.

Almas abra (Alma Upesleja)

Šo abru Kārlis Upesleja (1902-1989) izgatavoja savai sievai Almai (1906-2002) pēc ierašanās Amerikās Savienotajās Valstīs, lai viņa arī svešumā varētu cept latviešu maizi. Alma cepa rupjmaizi savai ģimenei un arī Milvoku latviešu sabiedrībai Viskonsīnā. Meita Anna Vējiņa (1932-2015) mantoja abru un turpināja arī mammas lomu – cepa rupjmaizi.

Annas piemiņai Milvoku draudzes vēstīs rakstīts: “”Pateicamies Dievam par Annas kalpošanu gan draudzes padomē, gan Daugavas vanadzēs, gan Latviešu namā un Kreditsabiedrībā. Viņas ceptā maize nesa svētību neskaitāmiem latviešiem!””

Linu dvielis ar monogrammu AU (Alma Upesleja), visticamāk, izvests no Latvijas bēgļu gaitās. Dvielis lietots mīklas apklāšanai. Maizes cepšanai Alma lietoja arī koka menti, lai samaisītu ieraugu ar ūdeni un miltiem. Abru, dvieli un menti muzejam “Latvieši pasaulē” uzdāvināja Vita Kākulis.

Frikadeļu zupa Taizemes stilā (Inese Grava-Gubiņa)

Fragments no Ineses Gravas-Gubiņas intervijas muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai 2025. gada 28. novembrī.

Apmēram 2006., 2007. un 2008. gadā – tas bija laiks, kad Gaŗezera vasaras vidusskolā sākām mācīt pirmās latviskās virtuves nodarbības. Pēc tam pagāja gads, un es atkal atgriezos – jau otro reizi mācīt.
Strādājām ar pusaudžiem – 14-17 gadus veciem jauniešiem. Pirmajā gadā man šķiet, ka latviskā virtuve kā nodarbība kādu laiku nebija piedāvāta vai arī tikai pavisam nedaudz, un es īsti nezinu, kā toreiz gāja. Bet tajā gadā, kad sāku es, grupā bija tikai meitenes. Atceros, kā mēs smējāmies un spriedām – tie muļķīgie puikas labāk iet karstumā sist volejbolu pludmalē. Viņi taču varētu atnākt uz vēsu telpu, kopā gatavot ēdienu, paēst. Un vēl – visas tās skaistās meitenes, ar kurām varētu labāk iepazīties!
Otrā gadā, man bija puikas! Viņi kaut kā atčoknījās, ka nav tik slikti būt virtuvē un visiem kopā strādāt un taisīt ēdienu. Bija ļoti interesanti… nebija nekādu problēmu ne vienā gadā, ne otrā, bet pilnīgi mainījās dinamika, kad tie puiši ieradās!
Zupu mēs vārījām jau pirmajā gadā. Frikadeļu zupu – tikai ne gluži parasto. Man gribējās kaut ko interesantāku, tāpēc biju no mājām paņēmusi līdzi dažas īpašas garšvielas Taizemes stilā. Tur pie Gaŗezera nav pārāk daudz eksotisku veikalu, kur var visu ko dabūt. Es biju paņēmusi līdzi (es nezinu, kā to Latvijā sauc) lemongrass… citronzāli, un tādu galangal (es nezinu, kā to latviski sauc) – sakne, kas līdzinās ingveram, bet ar citādu garšu un smaržu. Un kaffir lime leaves, – tās lietas es paņēmu līdzi no Kanādas. Un tad ar kokosriekstu pienu.
Tad mēs taisījām to frikadeļu zupu tā, kā viņu parasti taisa – liec klāt, ko tu gribi! Man liekas es taisīju pat ar cāļa gaļu vai tītaru, ko es atradu lielā pārtikas veikalā, jo man bija jātaisa ļoti daudz, tāds kvantums! Mēs sataisījam tās gaļas bumbiņas, un taisījām frikadeļu zupu. Un tad mēs tur piemetām klāt to galangalu, citronzāli, un kaffir laima lapas. Un es arī piemetu klāt – man bija kaltēti karstie pipari. Es viņus audzēju dārzā, un tad vienkārši izkaltēju. Un ziemā, ja man vajag drusciņ pikantumu, es iemetu iekšā vienu sausu piparu, ļauj viņam tur vārīties, tad izrauj ārā. Un tas dod tikai druscītiņu, nevis tā ka mēle deg. Tā mēs to zupu taisījām, un tad – tieši pirms tā bija gatava – pielējām klāt dažas bundžiņas kokosriekstu piena. Un tā tev ir Thai style frikadeļu zupa!
Es jau zināju, ka tas būs hits, jo šie jaunieši… Nu, dažas lietas viņiem ļoti garšoja, bet citas viņi tā – ar gariem zobiem ēda. Šo zupu – pirmo, otro, trešo bļodu gāja meklēt un, man liekas, daži būtu ēduši vēl vairāk, tikai bija jāiet uz nākamām nodarbībām. Viņiem šausmīgi garšoja! Tā ir frikadeļu zupa, bet viņai ir citāda piegarša.