“Kundziņa” rasols (Inta Gertners)

Intas Gertneres ģimenē ir neparasta rasola recepte, ko viņa mantojusi no savas vecmammas Mildas Veides (dz. 1901). Pēc ierašanās Brisbenā, Austrālijā, Veižu ģimene apmetās netālu no pilsētas centra. Vecā koka mājā kopā dzīvoja trīs paaudzes – Andrejs un Milda Veide, viņu bērni, znots un mazbērni.

Es pat ņēmu otru gabalu! (Ilze Kancāne)

Ilze stāsta par savas mammas īpašo galerta trauku, un dalās atmiņās par ģimenes Ziemassvētku galdu. Kaut arī bērnībā Ilze galertu nespēja ieēst, nesen viņa atklāja, ka tagad viņai tas garšo. Ilze ir apņēmusies nākamos Ziemassvētkos pamēģināt gatavot galertu.

Kaperi rasolā… tas ir “gamechanger”! (Elīna Kursīte)

2014. gadā Rīgā iznāca Sarmītes Kolātes un Elīnas Kursītes grāmata “R*SOLS”, kurā tas tiek apspriests no daudziem aspektiem. Intervijā Elīna Kursīte stāsta par grāmatas tapšanu, kādas sastāvdaļas var likt rosolā, kā arī atbild uz vissvarīgāko jautājumu: rAsols vai rOsols?

Mūsu mājas smaržo pēc Latvijas (Līga Druka-Smalka)

Līga ir no Latvijas. Pirms pārcelšanās uz Lielbritāniju viņa dzīvoja Aizkrauklē – pilsētā, kas joprojām ir viņas otrās mājas. Tagad viņa dzīvo Velsā, Kardifā, taču Latvija vienmēr ir viņas sirdī.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien (Rūdolfs un Irma Grava)

Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē. Šķīvi muzejam dāvināja Rūdolfa un Irmas bērni, Artūrs Grava un Edīte Zariņa.

Kad mamma cepa maizi, visa māja smaržoja (Mārīte Krūze)

Mārīte Krūze (ASV) stāsta par savas mātes Valentīnes Upats (dz. Macāns, dzimusi Rēzeknē 1924. gadā) maizes cepšanu.

Mana mamma, Valentīne Upats, atcerējās, kā pensijas gados sāka cept rupjmaizi. Viņas maize guva lielu piekrišanu mūsu Ņūdžersijas draudzē. Mamma ar prieku cepa savu maizi un dāsni dalījās ar citiem.
Pazīstamais Visvaldis Dzenis pat gribēja iegādāties speciālu mīcāmo mašīnu, lai būtu vieglāk mīklu izmīcīt un varētu paspēt izcept lielāku maizes daudzumu, taču mamma šo ideju noraidīja. Viņai bija svarīgi mīklu mīcīt pašai – kā nākas sajust to ar saviem pirkstiem. Turklāt mammai pirkstos bija mazliet piemeties artrīts, un šī nodarbe tiem kalpoja kā labs vingrinājums.
Domāju, ka mamma recepti bija ieguvusi no kādas radinieces Latvijā, bet vēlāk to pielāgoja sev un ASV pieejamajiem produktiem.
Kad mamma cepa maizi, visa māja divas dienas smaržoja pēc svaigas rupjmaizes! Atceros – kad kukulīši bija izcepti, mamma ar tēvu apsēdās pie galda un tūlīt baudīja svaigo, silto maizīti. Tēvs vienmēr dabūja pirmo kukuli. Viņa uzdevums bija sagriezt maizi vienādās šķēlītēs, lai varētu sagatavot gardas sviestmaizes baznīcas pusdienu galdam. Šim nolūkam viņš bija nopircis īpašu ierīci.
Mammai vienmēr bija svarīgi atrast labas kvalitātes rudzu miltus. Viņa iepazinās ar kādu maizes cepēju, kurš pats mala savus rudzus. Mamma kopā ar viņu pavadīja veselu dienu, pārrunājot ieraugu, mīklas sastāvu un citas nianses. Mammas maize tika cepta malkas krāsnī – un tieši ar to mamma lepojās visvairāk. Beķeris viņu pat īpaši godināja: tajā vasarā tirgū tika pārdota “Valijas’ Latvian Rye Bread”.
Esam kopā mēģinājušas cept rupjmaizi, taču laikam man tās prasmes nepieleca… Varbūt kādu dienu būs jāmēģina atkal izcept šo garšīgo maizīti, lai gan jau zinu — tā nekad negūs tik lielu piekrišanu kā mammas maize.

Riktīgs maizes kukulis no laukiem (Kristaps un Zinaīda Jaunzemji)

Vēstulē, kas atrodas muzeja „Latvieši pasaulē” krājumā, Kristaps Jaunzemis Latvijā raksta savai sievai Zinaīdai Nebraskā 1959. gada 18. jūlijā: „Jocīgi tas jau izklausās, bet ja atvaļinājuma laikā uz laukiem dabūtu vienu “riktīgu” laucinieku maizes kukuli – sakaltētu un nosūtītu Jums? Tas taču ļoti grūti man šķiet, ja veselus 15 gadus neesat rudzu maizi dabūjuši nogaršot! Es gan, laikam, būtu pavisam “pašvaks” tapis, ja man no baltmaizes būtu jāpārtiek!”

Ģimene tika izšķirta Otrā pasaules kara laikā. Leģionārs Kristaps Jaunzemis pec kara tika izsūtīts. Kad viņš pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā, viņam Latvijas rupjmaize bija viegli pieejama. Savukārt Kristapa sieva Zinaīda ar bērniem kara laikā bija devusies bēgļu gaitās no Latvijas un nonākuši ASV. Lai gan vīra un sievas saikne tika atjaunota vēstulēs, viņi vairs nekad nesatikās.