Vesels lasis gurķu šķēlītēs (Elisa Freimanis)

Elisas mamma bija viena no DIMD dāmām: četras labas draudzenes un labas saimnieces, kuras Čikāgā gatavoja latviešu ēdienus. Elisa atceras, kā tēvs kūpināja viņām zivis un citas lietas. Viņa stāsta arī par īpašo zivju recepti, kas lielās svinībās vienmēr bija uz aukstā galda.

Kristapsona kūpināts lasis

Ādolfs Kristapsons (1908-2010) 1953. gadā atvēra savu veikalu Kanādā, kur bija nonācis pēc bēgļu gaitām.

“Kundziņa” rasols (Inta Gertners)

Intas Gertneres ģimenē ir neparasta rasola recepte, ko viņa mantojusi no savas vecmammas Mildas Veides (dz. 1901). Pēc ierašanās Brisbenā, Austrālijā, Veižu ģimene apmetās netālu no pilsētas centra. Vecā koka mājā kopā dzīvoja trīs paaudzes – Andrejs un Milda Veide, viņu bērni, znots un mazbērni.

Es pat ņēmu otru gabalu! (Ilze Kancāne)

Ilze stāsta par savas mammas īpašo galerta trauku, un dalās atmiņās par ģimenes Ziemassvētku galdu. Kaut arī bērnībā Ilze galertu nespēja ieēst, nesen viņa atklāja, ka tagad viņai tas garšo. Ilze ir apņēmusies nākamos Ziemassvētkos pamēģināt gatavot galertu.

Kaperi rasolā… tas ir “gamechanger”! (Elīna Kursīte)

2014. gadā Rīgā iznāca Sarmītes Kolātes un Elīnas Kursītes grāmata “R*SOLS”, kurā tas tiek apspriests no daudziem aspektiem. Intervijā Elīna Kursīte stāsta par grāmatas tapšanu, kādas sastāvdaļas var likt rosolā, kā arī atbild uz vissvarīgāko jautājumu: rAsols vai rOsols?

Mūsu mājas smaržo pēc Latvijas (Līga Druka-Smalka)

Līga ir no Latvijas. Pirms pārcelšanās uz Lielbritāniju viņa dzīvoja Aizkrauklē – pilsētā, kas joprojām ir viņas otrās mājas. Tagad viņa dzīvo Velsā, Kardifā, taču Latvija vienmēr ir viņas sirdī.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien (Rūdolfs un Irma Grava)

Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē. Šķīvi muzejam dāvināja Rūdolfa un Irmas bērni, Artūrs Grava un Edīte Zariņa.