Almas abra (Alma Upesleja)

Šo abru Kārlis Upesleja (1902-1989) izgatavoja savai sievai Almai (1906-2002) pēc ierašanās Amerikās Savienotajās Valstīs, lai viņa arī svešumā varētu cept latviešu maizi. Alma cepa rupjmaizi savai ģimenei un arī Milvoku latviešu sabiedrībai Viskonsīnā. Meita Anna Vējiņa (1932-2015) mantoja abru un turpināja arī mammas lomu – cepa rupjmaizi.

Annas piemiņai Milvoku draudzes vēstīs rakstīts: “”Pateicamies Dievam par Annas kalpošanu gan draudzes padomē, gan Daugavas vanadzēs, gan Latviešu namā un Kreditsabiedrībā. Viņas ceptā maize nesa svētību neskaitāmiem latviešiem!””

Linu dvielis ar monogrammu AU (Alma Upesleja), visticamāk, izvests no Latvijas bēgļu gaitās. Dvielis lietots mīklas apklāšanai. Maizes cepšanai Alma lietoja arī koka menti, lai samaisītu ieraugu ar ūdeni un miltiem. Abru, dvieli un menti muzejam “Latvieši pasaulē” uzdāvināja Vita Kākulis.

Frikadeļu zupa Taizemes stilā (Inese Grava-Gubiņa)

Fragments no Ineses Gravas-Gubiņas intervijas muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai 2025. gada 28. novembrī.

Apmēram 2006., 2007. un 2008. gadā – tas bija laiks, kad Gaŗezera vasaras vidusskolā sākām mācīt pirmās latviskās virtuves nodarbības. Pēc tam pagāja gads, un es atkal atgriezos – jau otro reizi mācīt.
Strādājām ar pusaudžiem – 14-17 gadus veciem jauniešiem. Pirmajā gadā man šķiet, ka latviskā virtuve kā nodarbība kādu laiku nebija piedāvāta vai arī tikai pavisam nedaudz, un es īsti nezinu, kā toreiz gāja. Bet tajā gadā, kad sāku es, grupā bija tikai meitenes. Atceros, kā mēs smējāmies un spriedām – tie muļķīgie puikas labāk iet karstumā sist volejbolu pludmalē. Viņi taču varētu atnākt uz vēsu telpu, kopā gatavot ēdienu, paēst. Un vēl – visas tās skaistās meitenes, ar kurām varētu labāk iepazīties!
Otrā gadā, man bija puikas! Viņi kaut kā atčoknījās, ka nav tik slikti būt virtuvē un visiem kopā strādāt un taisīt ēdienu. Bija ļoti interesanti… nebija nekādu problēmu ne vienā gadā, ne otrā, bet pilnīgi mainījās dinamika, kad tie puiši ieradās!
Zupu mēs vārījām jau pirmajā gadā. Frikadeļu zupu – tikai ne gluži parasto. Man gribējās kaut ko interesantāku, tāpēc biju no mājām paņēmusi līdzi dažas īpašas garšvielas Taizemes stilā. Tur pie Gaŗezera nav pārāk daudz eksotisku veikalu, kur var visu ko dabūt. Es biju paņēmusi līdzi (es nezinu, kā to Latvijā sauc) lemongrass… citronzāli, un tādu galangal (es nezinu, kā to latviski sauc) – sakne, kas līdzinās ingveram, bet ar citādu garšu un smaržu. Un kaffir lime leaves, – tās lietas es paņēmu līdzi no Kanādas. Un tad ar kokosriekstu pienu.
Tad mēs taisījām to frikadeļu zupu tā, kā viņu parasti taisa – liec klāt, ko tu gribi! Man liekas es taisīju pat ar cāļa gaļu vai tītaru, ko es atradu lielā pārtikas veikalā, jo man bija jātaisa ļoti daudz, tāds kvantums! Mēs sataisījam tās gaļas bumbiņas, un taisījām frikadeļu zupu. Un tad mēs tur piemetām klāt to galangalu, citronzāli, un kaffir laima lapas. Un es arī piemetu klāt – man bija kaltēti karstie pipari. Es viņus audzēju dārzā, un tad vienkārši izkaltēju. Un ziemā, ja man vajag drusciņ pikantumu, es iemetu iekšā vienu sausu piparu, ļauj viņam tur vārīties, tad izrauj ārā. Un tas dod tikai druscītiņu, nevis tā ka mēle deg. Tā mēs to zupu taisījām, un tad – tieši pirms tā bija gatava – pielējām klāt dažas bundžiņas kokosriekstu piena. Un tā tev ir Thai style frikadeļu zupa!
Es jau zināju, ka tas būs hits, jo šie jaunieši… Nu, dažas lietas viņiem ļoti garšoja, bet citas viņi tā – ar gariem zobiem ēda. Šo zupu – pirmo, otro, trešo bļodu gāja meklēt un, man liekas, daži būtu ēduši vēl vairāk, tikai bija jāiet uz nākamām nodarbībām. Viņiem šausmīgi garšoja! Tā ir frikadeļu zupa, bet viņai ir citāda piegarša.

Viņa gatavoja pēc atmiņas (Recepte – Modris Pukulis)

Modris Pukulis raksta:
„Šīs maizes recepte radās, vērojot, kā to gatavo mana māte – dažbrīd viņu apturot, lai nomērītu, cik daudz kādu sastāvdaļu viņa liek klāt. Mana māte bija lieliska savas dzimtās latviešu virtuves pavāre, un mēs visi mājās ēdām šos ēdienus (man tas ilga līdz brīdim, kad 17 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz koledžu). Mēs visi runājām latviski, jo tā bija pirmā valoda, ko apguvām mājās, un valoda, kurā mums bija jārunā ar vecākiem un pie vecākiem.
Precīzu gadu neatceros, bet kādu laiku pirms aizbraukšanas uz koledžu nolēmu, ka vēlos iemācīties cept šo maizi. Biju ēdis arī citas šīs maizes versijas, ko gatavoja manu vecāku latviešu draugi, taču neviena nebija tik laba kā manas mātes maize.
Es vēroju visu divu dienu gatavošanas procesu, mērīju sastāvdaļas, kamēr māte strādāja, un pierakstīju (mana atmiņa nebija tik laba kā viņas). Cik man zināms, viņai nekad nebija pierakstītas receptes – visu gatavoja pēc atmiņas, un tomēr katru reizi maize garšoja vienādi. Mēs to ēdām brokastīs ar siera vai salami šķēli virsū, un vakariņās – ar jebkuru zupu, ko viņa bija pagatavojusi. Tomēr mana mīļākā bija maize ar mana tēva kūpināto zutīti virsū.
Līdzīgi es vēroju, kā viņa gatavoja manu mīļāko zupu – biešu zupu –, un joprojām to gatavoju ikreiz, kad cepu saldskābmaizi.
Viena lieta, ko es vēl nemāku pagatavot, lai gan kādreiz mēģināšu, ir speķa rauši.
Moe (jeb Mods, kā mani sauc manas māsas) Pukulis”

Vēstule sākotnēji rakstīta angļu valodā. Tulkojumam latviešu valodā izmantots mākslīgais intelekts.

Īstā bērnības garša (Daiga un Andris Rūtiņš)

Daiga un Andris dalās pieredzē par to, kā viņi sāka cept maizi. Noskaties video, lai uzzinātu, kas viņus iedvesmoja, kādu ieraugu viņi lieto un kā viņi atrada piemērotākos miltus!

Daigas saldskābmaizes recepte ir pievienota PDF failā.

Zupas labdarībai (Anita Jurevica)

Anita Jurevica stāsta par labdarbības akciju – zupas pusdienām, kuras viņa ik rīko gadu Mineapolē, ASV. Šī akcija ir kļuvusi par siltuma, kopības un latvisko tradīciju apliecinājumu jau 17 gadu garumā.

Piparkūkas ar ingvera sukāžu gabaliņiem (Maija Liiv)

Mana māte Lauma iemācīja man gatavot piparkūkas, kad biju maza meitene, un es tās joprojām cepu arī tagad, kad man ir 75 gadi.

Es piedzimu Brisbenā, Austrālijā, 1950. gada decembrī, un dzīvoju tur visu savu mūžu līdz 2016. gadam, kad pārcēlos apmēram 100 km uz ziemeļiem – uz Sanšainkosta reģionu.

Es joprojām izmantoju savas mātes piparkūku recepti, tikai ar dažām nelielām izmaiņām. Tur, kur mana māte izmantoja zelta sīrupu (Golden syrup), es tagad dažreiz lietoju melasi (treacle) un brūno cukuru. Mēs vienmēr katras piparkūkas vidū likām šķēlītē sagrieztu mandeli, kā to paaudzēm ilgi ir darījusi mana ģimene Latvijā, taču tagad, kad dzīvojam ingvera audzēšanas apvidū (Buderimā), katras piparkūkas vidū liekam nelielu gabaliņu ingvera sukādes un atzīstam, ka tas ir ļoti garšīgi.

Pīrāgi man ir mīļš ēdiens (Māra Goldsmith)

Pīrāgu recepti, ko, cepot pīrāgus Ziemassvētkos, katru gadu izmanto Māra Goldsmith, viņai nodevusi Arnoldija kundze Sidnejā. Šajā intervijā Māra stāsta par īpašo „knifu”, kas padara mīklu burvīgu. Pēc viņas vārdiem — tieši ar to iespējams izcept pasaules vismīlīgākos un visgaršīgākos pīrāgus.

Ziemassvētki nav īsti, ja nav pīrādziņu (Anda Cook)

Kamēr vien atceros, Ziemsvētkos, un arī Lieldienās, goda vietu svētku mielastā ieņēma pīrādziņi. Ne jau vienmēr vajadzīgās sastāvdaļas bija pieejamas, bet māmiņa tās laicīgi sagādāja. Klīvlandē viņa bija atradusi kādu ‘stendu’ rietumu puses tirgū (Westside Market). Tur viņa devās no savas darba vietas piektdienās pēc darba. Viņas pīrādziņi bija ne vien garšīgi, bet viņa vienmēr centās tos veidot ļoti maziņus ar bagātīgu gaļas pildījumu.
Mana māmiņa jau ilgi ir Aizsaulē, un kopā ar meitu Lisu un mazmeitiņu Greiliju esam izmēģinājušas dažādas receptes – kā nav, tā nav māmiņas pīrādziņi, ne pēc izskata, nedz garšas. Vistuvāk izdevās pirms pāris gadiem. Lietojam Dzidras Zeberiņas grāmatu „Ģimenes pavards” (ar dažām variācijām – ed).
Daudz darba, bet klausāmies latviešu tautas dziesmas, un kavējamies atmiņās kā dažreiz iznācis arī tā, ka pīrāgam nabagam, abi gali apdeguši. Un, nav jau Ziemsvētki bez pīrādziņiem!