Smaržo pēc skābiem sutinātiem kāpostiem! (Juris Sinka)

Juris Sinka 1950. gadā nonāca Lielbritānijā, kur studēja Oksfordas Universitātē. Dienasgrāmatas ierakstā 1950. gada 20. decembrī Juris apraksta, kā nesen nopirktajā Daugavas Vanagu namā gaisā vijas skābo kāpostu smarža:
“Es tiešām ļoti priecājos par to, ka šis nams tagad pieder latviešiem. Pašlaik smaržo pēc skābiem sutinātiem kāpostiem! Žēl, ka es neaprunājos ar saimnieci — varbūt viņa man būtu iedevusi kādu porciju. Vēl jau nekāda īsta ēdināšana nav iekārtota. Viņi te ir tikai divas nedēļas.”
Tālāj šajā dienasgrāmatas ierakstā lasāms arī Jura apraksts par gaisotni Daugavas Vanagu namā, kā arī viņa pārdzīvojums, vērojot Londonas lielās Ziemassvētku egles aizdegšanu Trafalgara laukumā.

Cepēju pulks Šanhajā (Ilma Wilkinson)

Ilma Wilkinson stāsta: “Piparkūkas gatavoju katru gadu – man Ziemassvētki nav iedomājami bez “īstajām” piparkūkām. Parasti to darījām kopā ģimenē, bet, kad 2004. gadā pārcēlāmies uz Šanhaju, mēs aicinājām draugus un kolēģus pievienoties šai tradīcijai – ķīniešus, austrāļus, eiropiešus. Agrajos gados visas vajadzīgās garšvielas atrast bija grūtāk, dažas pat nācās pašai samalt.
2013. gadā pirmo reizi cepēji bija tikai latvieši, un prieks par šo kopību izrādījās tik liels, ka turpmāk piparkūkas cepām tieši latviešu lokā. Sākām cept gan piparkūkas, gan pīrāgus. Daudzi dzīvoja studentu kopmītnēs vai dzīvokļos bez cepeškrāsns (kā tas bieži ir ķīniešu virtuvēs), bet mums, dzīvojot jaunākā īres dzīvoklī, bija pieejama krāsns. Tiem, kas nevarēja pievienoties ieplānotajā cepšanas dienā, devu līdzi piparkūku mīklas piciņas (ko mans vīrs Andrew smējoties nosauca par “hašiša klucīšiem”), lai var cepšanu izbaudīt mājās. Mūsu biroja recepcija decembrī pat pierada, ka ik pa laikam kāds ir atnācis pakaļ mīklai.
2020. gadā sanāca pats lielākais cepēju pulks – COVID dēļ daudzi nevarēja aizbraukt uz mājām svētkos. Tas arī bija mūsu pēdējais gads Šanhajā, jo 2021. gada oktobrī atgriezāmies Austrālijā.
Par lielu gandarījumu nesen saņēmu ziņu no paziņas, kura joprojām dzīvo Ķīnā – pirms diviem gadiem Latvijas vēstniecība ļāva izmantot savu virtuvi un cepeškrāsni pīrāgu cepšanai. Jaunā vēstnieka kundze šo tradīciju turpina, un šogad pirmajā Adventē Šanhajas latvieši atkal sanākuši kopā cept Ziemassvētku gardumus!”

Nevienam pīrāgu pūristam es šitos nepiedāvātu! (Maija Hinkle)

Muzeja „Latvieši pasaulē” dibinātāja Maija Hinkle stāsta par savas ģimenes pīrāgu cepšanas tradīciju. Maijas ģimenē ir vairāki veģetārieši, tāpēc nācies izgudrot dažādas pīrāgu pildījuma variācijas, kas garšotu visiem. Ģimenes radošā pieeja pīrāgiem neaprobežojas tikai ar pildījumu – ērtības labad tiek izmantota veikalā pērkamā bulciņu mīkla, bet formu veidošanai izmanto ravioli spiedi!

Pat kaķis ož pēc kāpostiem… (Irene Kreilis)

Irene Kreilis stāsta:
„Es gatavoju šmorētus kāpostu pēc savas receptes: baltais pipars, lauru lapas, speķi apcep, samaļ, apcep sīpolus, ķimenes.
Labi daudz brūnais cukurs arī palīdz – tas ir ½ krūze.
Sešas stundas cepeškrāsnī. Cepoties tās maliņas apdeg, un tas ir tas garšīgākais. Pierīvēju burkānus.
Nedēļu kāposti var tikt atsildīti. Bērni sūdzējās, ka pat kaķis ož pēc kāpostiem! Visa māja oda ‒ mēteļi, drēbes.”

Stāstu pierakstīja un iesūtīja Dagnija Roderte

Vēl divas dienas māja smaržo pēc kūpinājumiem un rasola! (Laila Rudzone)

Uz svētku galda mājās ir rosolīts. Vienmēr norunājam, ka šoreiz gatavosim to nedaudz mazāk, bet allaž sanāk liela bļoda, kuru izēd tukšu vienmēr. Dažreiz uzžāvējam vistiņas vai karpu ar ķiplociņiem un dillītēm.
Un galda karaliene ir mājās cepta torte ar brūkleņu ievārījumu un vārīto krēmu. Brūkleņu-ābolu ievārījumu var izvārīt arī Vācijā. Brūklenes svaigā veidā nekur neatradu, bet saldētas var nopirkt Mix Markt veikalā. Tad brūklenes liek katlā ar mizotiem āboliem, nedaudz cukuru un krustnagliņu garšai. Zapte gatava!
Šajā veikalā var nopirkt arī dilles, kuras – kā izrādās – ir problemātiski nopirkt citos veikalos svaigas, žirgtas un smaržīgas, ko likt pie salātiem vai uz vārītiem kartupelīšiem. Pēc mājas svinībām māja smaržo pēc kūpinājumiem un rosola vēl divas dienas!

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone

Kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas (Laila Rudzone)

Tā nu tas sanācis, ka kādu laiku dzīvoju Vācijā. Mājas ēdieniem ir ģenētiskā atmiņa, par omes pankūkām, vai tēta līdakas kotletēm, jeb bērnības garšas. Arī štovēti kāposti ziemassvētku galdā atgādina par kāpostu skābēšanu pie omes laukos.
Rudenī, kad no tīruma novāktas lielas kāpostgalvas, tās, saliktas kaudzē sētsvidū zem kupla ozola, gaidīja čaklas rokas. Dzeltenās ozollapas, lēnām gaisā virpuļojot, krita uz kāpostgalviņām. Mazliet dzestrais miglas rīts nebija traucēklis lielajai kāpostu skābēšanas ballei.

Laicīgi tika sagatavots koka kubuls, tas ar verdošu ūdeni izbrucināts un izberzts tīrs. Koka mucas un kubulus vectēvs gatavoja pats. No istabsaugšas nonesa kāpostu rīvi, kas tik saudzīgi tika glabāta no gada uz gadu. Ome apsējusi priekšautu katru kāpostgalvu rūpīgi notīrīja no pirmajām lapām līdz baltai kāpostgalvai. Vectēvs to lika kāpostu rīvē un, koka kastīti stumjot turpu šurpu, to saēvelēja. Baltās kāpostu strēmeles ar dažiem sarīvētiem burkāniem un ķimenēm zem koka stampas mucā patīkami gurkšķēja. Ar stampu kāpostus piespieda tik ilgi līdz atdalījās sula.

Kad kubuls bija pilns ar kāpostiem, uzlika koka dēlīšu vāku un akmeni kā slogu. Kāpostus atstāja skābēties. Kādu nedēļu katru dienu tos iebakstīja līdz mucas dibenam, lai iziet gāzes. No Latvijas, Lubānas puses ir sens ticējums, ka, kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas, tad tie labi stāvot. Par vārdu patiesumu var pārliecināts katrs pats kurš tos skābē! :)))

Un – lai skābi kāposti būtu veselīgi, ar labajām probiotiskām baktērijām, kas nodrošina laimes hormona serotonīna producēšanu zarnu traktā – skābējot pievieno tikai sāli. Sāli liek 20 g uz 1 kg kāpostu un burkānu kopīgo masu. Pārsālīt kāpostus nevajag, lai tie pirms ēšanas nav jāskalo, bet labumiņš paliek kāpostos.

Ziemas sezonā, kad kāds saaukstējās, ome ar bļodiņu rokās teciņiem vien prom uz pagrabu. No lielā kubula izķeksēja kāpostus un atnesa uz istabu C vitamīnu dozu. Bērniem – lai garšīgāk – uzkaisīja nedaudz cukuriņu. Vitamīnu trieciendeva visus vājiniekus piecēla kājās. Un skābētu kāpostu suliņā ir spēks, to padzerties pie tirgus sievām nācis ne viens vien, kam gadījies par mēru sīvo paņemt. Kāpostos ir spēks un veselība un tā iet caur vēderu.

Vācijā neskābēju kubulus ar kāpostiem, bet mazāku apjomu. Tad sanāk gan skābu kāpostu zupai, gan štovētiem kāpostiem pie cūkgaļas cepeša, gan ko noēsties sakapātus salātos ar eļļu.

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone. Fotogrāfija no Lailas privātā arhīva.

Vecmāmiņas marinēto dārzeņu slepenā sastāvdaļa (Ana Beatrise Apse-Paese)

Mana vecmāmiņa Eunise regulāri marinē dārzeņus. Gurķus, burkānus un ziedkāpostus. Viņa pievieno sīpolu un ķiploku, bet slepenā sastāvdaļa ir krustnagliņas. Dārzeņus viņa vāra ūdenī, etiķī un sāli (divas glāzes etiķa uz četriem lieliem gurķiem), līdz gurķi zaudē savu zaļgano nokrāsu, un pēc tam liek tos burkās ledusskapī. Mani vecvecāki marinētos dārzeņus ēd katru dienu pusdienās. Kad bijām bērni, es un mani brāļi un māsas marinētus dārzeņus ne visai iemīļojām, bet mana mamma Leila vienmēr ir bijusi ar diezgan „latvisku” gaumi. Tāpēc, kad gājām ēst burgerus, mēs visi izņēmām gurķus un devām viņai, viņa tos labprāt apēda. Tagad, būdama pieaugusi, es novērtēju vecmāmiņas marinētos gurķus un pati tos gatavoju savā mazajā dzīvoklī Vācijā, kur studēju.

Stāstu angļu valodā iesūtījusi Ana Beatrise Apse-Paese. Fotogrāfijas no Anas privātā arhīva.

Latviešu svētku mielasts manā bērnībā – vienu reizi gadā (Maija Liiv)

“Mana ģimene izbēga no Latvijas 1944. gadā un 1950. gadā apmetās uz dzīvi Brisbenā, Kvīnslendā, Austrālijā, un es piedzimu tur. Šajā pirmssvētku laikā ar ilgu un siltu nostalģiju atceros bērnības vienreiz gadā notikušo latviešu svētku mielastu.
Manam brālim un man dzimšanas dienas bija ap Ziemassvētkiem, tāpēc mūsu mājās vienmēr notika liela ģimenes un draugu svinēšana. Gaidas un gatavošanās sākās jau labu laiku iepriekš.
Atceros, kā izņēmām savus labākos šķīvjus un servēšanas traukus, spodrinājām reti lietotās sudrablietas, un devāmies iepirkties uz tālo delikatešu veikalu — vienīgo vietu tajos laikos, kur varēja dabūt nepieciešamās sastāvdaļas mūsu svētku galdam. Man ļoti patika šī veikala smaržas un skati, kā arī tas, ka tur dzirdēja tik daudz dažādu valodu.
Mana māte (Lauma Sīlis) cepa pati savu rupjmaizi un saldskābo maizi, speķa raušus, kanēļmaizītes un magoņmaizītes, piparkūkas un mūsu dzimšanas dienu tortes. Viņa gatavoja šķīvjus ar tolaik šķietami „eksotiskiem” aukstajiem gaļas izstrādājumiem — tajos laikos, kad Austrālijas ēdiens kopumā bija diezgan vienmuļš. Uz galda bija kūpināts lasis, marinētas siļķes, brētliņas, kūpināta zuša šķēles, mēle un salami. Galerta gatavošana nozīmēja braucienu uz gaļas veikalu, lai nopirktu cūkas galvu. Tajos 1950.–60. gados cūku galvas (ar saulesbrillēm — ļoti tropiski!) bieži bija izliktas skatlogā. Māte pati gatavoja arī pastēti, rasolu (ar bietēm), pildītas olas, svaigus gurķus skābajā krējumā, mājās marinētus gurķus un neskaitāmus citus tradicionālus latviešu gardumus. Uz galda bija arī tradicionāli Austrālijas Ziemassvētku ēdieni: šķiņķis, mājās cepta vista (pēc kaušanas un plūkšanas), garneles, trifeles un Ziemassvētku augļu kūka.
Mana māte Lauma to visu paveica kā vientuļā māte (šķīrusies), strādājot pilnas slodzes darbu par pārdevēju. Es godinu viņas centību, plānošanas un organizēšanas spējas, viņas prasmi krāt visu gadu šim ikgadējam pasākumam — un visvairāk viņas mīlestību un neticamo kulināro talantu.
Šī sieviete, kas pameta Latviju 17 gadu vecumā, mums dāvāja mūsu latvisko mantojumu un visbrīnišķīgākās bērnības dzimšanas dienu un Ziemassvētku atmiņas. Neaizmirstami.”

Dzintara galds (Dace Gulbe un Inta Grunde)

Dace Gulbe un Inta Grunde jau aptuveni 20 gadus gatavo un klāj svētku galdus latviešiem ASV austrumkrastā — kā ēdināšanas uzņēmums „Dzintars””. Viņas stāsta par populārākajiem ēdieniem (pīrāgi!), par gatavošanas procesu, kā arī dalās pieredzē par neseno Latvijas prezidenta vizīti Priedainē, kurai viņas gatavoja cienastu.

Kā var kāpostus rīvēt, ja neiedzer aliņu? (Pēteris Freimanis)

Pēteris Freimanis dalās bērnības atmiņās par vecmāmiņas kāpostiem un stāsta, kā pats sācis skābēt kāpostus, iedvesmojoties no drauga Aigara. Šī nodarbe viņam kļuvusi par tradīciju un pat nelielu dzīves filozofiju – par rūpēm, pacietību un kopā būšanu.