RuPJMAIZE & SALDSKĀBMAIZE
FEBRUĀRIS 2026
Mīcām un cepam!
Rupjmaize Latvijā ir vairāk kā ēdiens. Tas ir ikdienas pamats un vienlaikus nozīmīgs simbols, cieši saistīts ar latviešu identitāti, kultūru, labklājību un mājām. Uzturoties ārpus Latvijas, daudzi latvieši visvairāk ilgojas tieši pēc rupjmaizes garšas. Tāpēc, dodoties ciemos pie radiem vai draugiem ārzemēs, visbiežāk līdzi tiek vesta Latvijas rupjmaize – tradicionālais “ciema kukulis”. Saņemta, tā tiek rūpīgi glabāta – daudreiz saldētavā – un baudīta pa šķēlītei īpašos brīžos, lai rupjmaizes garša saglabātos pēc iespējas ilgāk.
IESŪTĪTIE MATERIĀLI
- Visi
- Argentīna
- ASV
- Audio
- Austrālija
- Baškīrija
- Brazīlīja
- Cabbage
- Citāts
- Dānija
- Ēdināšana
- Fermentation
- Foto
- Grāmatas
- Gurķi
- Itālija
- Jaunzēlande
- Kanāda
- Kāposti
- Ķīna
- Kostarika
- Lielbritānija
- Maize
- Norvēģija
- Piparkūkas
- Pīrāgi
- Recepte
- Rumānija
- Saimnieces
- Sēnes
- Skābēšana
- Stāsts
- Šveice
- Svētku galds
- Uzbekistāna
- Vācija
- Video
- Zupa
Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis...
Mārīte Krūze (ASV) stāsta par savas mātes Valentīnes Upats (dz. Macāns, dzimusi Rēzeknē 1924. gadā) maizes cepšanu. Mana mamma, Valentīne Upats, atcerējās, kā pensijas gados sāka cept rupjmaizi. Viņas maize guva lielu piekrišanu mūsu Ņūdžersijas draudzē. Mamma ar prieku cepa savu maizi un dāsni dalījās ar citiem. Pazīstamais Visvaldis Dzenis pat gribēja iegādāties speciālu mīcāmo mašīnu, lai būtu vieglāk mīklu izmīcīt un varētu paspēt izcept lielāku maizes daudzumu,...
Fragments no intervijas ar Smuidrīti Džinkinsoni (Jinkinson) ekspedīcijā Lielbritānijā 2016. gadā. Tad, kad atnācām uz Korbiju, tad – es nezinu kā – bet viņi [vecāki] dabūja zināt, ka varēja no Skotijas pasūtīt rudzu miltus. Pasūtīja no Skotijas miltus, un tad mamma cepa maizi gandrīz vai katru nedēļu. Jo tiešām, kā viņa teica, ar to baltmaizi – tas ir tā kā kūka. Tu neesi paēdis! Ieēd šķēlīti rupjmaizi, un uzreiz...
Muzejs "Latvieši pasaulē" 2014. gadā ciemojās Latviešu centrā Toronto, kur tobrīd Mareks Nēgels cepa "Lett's bake" saldskābmaizi.
Aleksandra Ziemeļa sieva Edīte (Edith Louise Bray Siemel) stāv pie maizes krāsns, kas izveidota no skudru pūžņa.
Fragments no intervijas ar Intu Grundi un Valdi Bašēnu muzeja ekspedīcijā Filadelfijā, ASV 2015. gadā. Inta: „Mamma vienmēr meklēja [to], ko viņa sauca par bīdelētiem miltiem. Nevis tos tumšos rudzu miltus, bet bīdelētos. Tos ir ļoti grūti atrast šeit. Man jābrauc pusstundu uz ziemeļiem uz tādu noliktavu, kur man speciāli jāpasūta. Tad es ņemu 100 mārciņas uzreiz. Jo to tumšo mēs varam nopirkt maisiņos šur un tur, bet tos...
Vilhelma Griķa sviesta trauks, kurā ir glabāti mājas simboli: rupjmaize, labības vārpas, santīmi. No Latvijas tie izvesti bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Šādi oranži bakelīta sviesta/tauku trauki tika izdalīti karavīriem vācu armijā.
Maizniekmeistara Kārļa Atara dokumenti no muzeja „Latvieši pasaulē" krājuma. Pirms Otrā pasaules kara Kārlim piederēja maiznīca Rīgā, Avotu ielā. Pēc kara, nonācis Vācijā bēgļu nometnē Šlēzvigā, viņš strādāja Starptautiskās bēgļu aģentūras UNRRA ceptuvē, cepot maizi bēgļiem. Nonākot Kanādā, Londonas pilsētā, Kārlis atvēra savu maiznīcu „Riga Rye". Maiznīca strādāja līdz 1980. gadam, kad Kārlis devās pensijā un pārcēlās uz Toronto.
Vēstulē, kas atrodas muzeja „Latvieši pasaulē” krājumā, Kristaps Jaunzemis Latvijā raksta savai sievai Zinaīdai Nebraskā 1959. gada 18. jūlijā: „Jocīgi tas jau izklausās, bet ja atvaļinājuma laikā uz laukiem dabūtu vienu “riktīgu” laucinieku maizes kukuli – sakaltētu un nosūtītu Jums? Tas taču ļoti grūti man šķiet, ja veselus 15 gadus neesat rudzu maizi dabūjuši nogaršot! Es gan, laikam, būtu pavisam “pašvaks” tapis, ja man no baltmaizes būtu jāpārtiek!”...
Šo koka abru ir darinājis Edgars Švinka savai sievai Zigrīdai, pēc tam, kad viņi nonāca Adelaidē, Austrālijā. Zigrīda to izmantoja maizes cepšanā daudzus gadus. Abru muzejam "Latvieši pasaulē" dāvināja Edgara un Zigrīdas meita Rasma Lācis.
Šo abru Kārlis Upesleja (1902-1989) izgatavoja savai sievai Almai (1906-2002) pēc ierašanās Amerikās Savienotajās Valstīs, lai viņa arī svešumā varētu cept latviešu maizi. Alma cepa rupjmaizi savai ģimenei un arī Milvoku latviešu sabiedrībai Viskonsīnā. Meita Anna Vējiņa (1932-2015) mantoja abru un turpināja arī mammas lomu – cepa rupjmaizi. Annas piemiņai Milvoku draudzes vēstīs rakstīts: ""Pateicamies Dievam par Annas kalpošanu gan draudzes padomē, gan Daugavas vanadzēs, gan Latviešu namā...
Jaime Dambergs stāsta par „briesmīgi” garšīgo maizi, ko nedēļas nogalēs Brazīlijā cepa viņa māte. Jaime Dambergs interviju muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai un pētniecei Brigitai Tamužai sniedza muzeja ekspedīcijā Vārpā, Brazīlijā 2013. gadā.