Zupas labdarībai (Anita Jurevica)

Anita Jurevica stāsta par labdarbības akciju – zupas pusdienām, kuras viņa ik rīko gadu Mineapolē, ASV. Šī akcija ir kļuvusi par siltuma, kopības un latvisko tradīciju apliecinājumu jau 17 gadu garumā.

TLPA zupas!

“30 reizes gadā Toronto šefpavārs Ingo Kārkliņš gatavo gardas zupas TLPA (Toronto Latviešu pensionāru apvienības) iknedēļas saietiem. Dabūjam baudīt gan latviskās frikadeļu, skābo kāpostu un auksto zupu, gan zupas no citām pasaules malām, piemēram itāļu minestroni un meksikāņu sopa de lima. Kā jau pie latviešiem, pat eksotiskām zupām pa reizei klāt ir dilles. Un zināmas zupas nav ēdamas bez skāba krējuma!”

Piparkūkas ar ingvera sukāžu gabaliņiem (Maija Liiv)

Mana māte Lauma iemācīja man gatavot piparkūkas, kad biju maza meitene, un es tās joprojām cepu arī tagad, kad man ir 75 gadi.

Es piedzimu Brisbenā, Austrālijā, 1950. gada decembrī, un dzīvoju tur visu savu mūžu līdz 2016. gadam, kad pārcēlos apmēram 100 km uz ziemeļiem – uz Sanšainkosta reģionu.

Es joprojām izmantoju savas mātes piparkūku recepti, tikai ar dažām nelielām izmaiņām. Tur, kur mana māte izmantoja zelta sīrupu (Golden syrup), es tagad dažreiz lietoju melasi (treacle) un brūno cukuru. Mēs vienmēr katras piparkūkas vidū likām šķēlītē sagrieztu mandeli, kā to paaudzēm ilgi ir darījusi mana ģimene Latvijā, taču tagad, kad dzīvojam ingvera audzēšanas apvidū (Buderimā), katras piparkūkas vidū liekam nelielu gabaliņu ingvera sukādes un atzīstam, ka tas ir ļoti garšīgi.

Ziemassvētki nav īsti, ja nav pīrādziņu (Anda Cook)

Kamēr vien atceros, Ziemsvētkos, un arī Lieldienās, goda vietu svētku mielastā ieņēma pīrādziņi. Ne jau vienmēr vajadzīgās sastāvdaļas bija pieejamas, bet māmiņa tās laicīgi sagādāja. Klīvlandē viņa bija atradusi kādu ‘stendu’ rietumu puses tirgū (Westside Market). Tur viņa devās no savas darba vietas piektdienās pēc darba. Viņas pīrādziņi bija ne vien garšīgi, bet viņa vienmēr centās tos veidot ļoti maziņus ar bagātīgu gaļas pildījumu.
Mana māmiņa jau ilgi ir Aizsaulē, un kopā ar meitu Lisu un mazmeitiņu Greiliju esam izmēģinājušas dažādas receptes – kā nav, tā nav māmiņas pīrādziņi, ne pēc izskata, nedz garšas. Vistuvāk izdevās pirms pāris gadiem. Lietojam Dzidras Zeberiņas grāmatu „Ģimenes pavards” (ar dažām variācijām – ed).
Daudz darba, bet klausāmies latviešu tautas dziesmas, un kavējamies atmiņās kā dažreiz iznācis arī tā, ka pīrāgam nabagam, abi gali apdeguši. Un, nav jau Ziemsvētki bez pīrādziņiem!

Omammas pīrāgi Romā (Austra Muižniece)

Austra Muižniece stāsta par Omammas pīrāgu cepšanu Romā: “Sanāk itin labi, bet mīkla ar tipo 00 itāļu miltiem vismaz man pēc garšas šķiet mazliet saldāka, man nebija ķimeņu, un pancetta vai guanciale gaļa atšķiras no mūsu kūpinājumiem. Toties ar raugu viss kārtībā, mīkla uzrūga tā, ka prieks. Pilnīga nostalģija, liekas omīšu ēdiens.”

Dekorēšanas process ilgst septiņas stundas (Anita Kupcis-Clifford)

Anita stāsta: „Kad noskatījos dažus video ar cepumu dekorēšanu, tas mani ieinteresēja. Tas bija pirms septiņiem gadiem, un kopš tā laika esmu izdekorējusi daudz cepumu. Mana dizaina izjūta cepumiem varētu būt saistīta ar maniem izšūšanas gadiem, īpaši latviešu rakstiem.
Manas piparkūkas atšķiras no mammas: viņa tās izrullēja ļoti plānas un pārklāja ar olu dzeltenumu. Atceros, kā mamma atbrauca ciemos ar čemodānu, pilnu piparkūku, pīrāgu un mārciņām sviesta. Es sāku cept abus, kad mamma vairs to nespēja.”

Cepēju pulks Šanhajā (Ilma Wilkinson)

Ilma Wilkinson stāsta: “Piparkūkas gatavoju katru gadu – man Ziemassvētki nav iedomājami bez “īstajām” piparkūkām. Parasti to darījām kopā ģimenē, bet, kad 2004. gadā pārcēlāmies uz Šanhaju, mēs aicinājām draugus un kolēģus pievienoties šai tradīcijai – ķīniešus, austrāļus, eiropiešus. Agrajos gados visas vajadzīgās garšvielas atrast bija grūtāk, dažas pat nācās pašai samalt.
2013. gadā pirmo reizi cepēji bija tikai latvieši, un prieks par šo kopību izrādījās tik liels, ka turpmāk piparkūkas cepām tieši latviešu lokā. Sākām cept gan piparkūkas, gan pīrāgus. Daudzi dzīvoja studentu kopmītnēs vai dzīvokļos bez cepeškrāsns (kā tas bieži ir ķīniešu virtuvēs), bet mums, dzīvojot jaunākā īres dzīvoklī, bija pieejama krāsns. Tiem, kas nevarēja pievienoties ieplānotajā cepšanas dienā, devu līdzi piparkūku mīklas piciņas (ko mans vīrs Andrew smējoties nosauca par “hašiša klucīšiem”), lai var cepšanu izbaudīt mājās. Mūsu biroja recepcija decembrī pat pierada, ka ik pa laikam kāds ir atnācis pakaļ mīklai.
2020. gadā sanāca pats lielākais cepēju pulks – COVID dēļ daudzi nevarēja aizbraukt uz mājām svētkos. Tas arī bija mūsu pēdējais gads Šanhajā, jo 2021. gada oktobrī atgriezāmies Austrālijā.
Par lielu gandarījumu nesen saņēmu ziņu no paziņas, kura joprojām dzīvo Ķīnā – pirms diviem gadiem Latvijas vēstniecība ļāva izmantot savu virtuvi un cepeškrāsni pīrāgu cepšanai. Jaunā vēstnieka kundze šo tradīciju turpina, un šogad pirmajā Adventē Šanhajas latvieši atkal sanākuši kopā cept Ziemassvētku gardumus!”

Nevienam pīrāgu pūristam es šitos nepiedāvātu! (Maija Hinkle)

Muzeja „Latvieši pasaulē” dibinātāja Maija Hinkle stāsta par savas ģimenes pīrāgu cepšanas tradīciju. Maijas ģimenē ir vairāki veģetārieši, tāpēc nācies izgudrot dažādas pīrāgu pildījuma variācijas, kas garšotu visiem. Ģimenes radošā pieeja pīrāgiem neaprobežojas tikai ar pildījumu – ērtības labad tiek izmantota veikalā pērkamā bulciņu mīkla, bet formu veidošanai izmanto ravioli spiedi!

Pīrāgi kā māju sajūta (Līva Ozola)

Līva, darbmācības skolotāja Jaunzēlandē, apgalvo, ka pīrāgi viņai sniedz māju un mīļuma sajūtu. Ar pīrāgiem viņa ir cienājusi savus kolēģus skolā un pat iekļāvusi to cepšanu kā uzdevumu skolēnu ēst gatavošanas stundās…