Vecmāmiņas marinēto dārzeņu slepenā sastāvdaļa (Ana Beatrise Apse-Paese)

Mana vecmāmiņa Eunise regulāri marinē dārzeņus. Gurķus, burkānus un ziedkāpostus. Viņa pievieno sīpolu un ķiploku, bet slepenā sastāvdaļa ir krustnagliņas. Dārzeņus viņa vāra ūdenī, etiķī un sāli (divas glāzes etiķa uz četriem lieliem gurķiem), līdz gurķi zaudē savu zaļgano nokrāsu, un pēc tam liek tos burkās ledusskapī. Mani vecvecāki marinētos dārzeņus ēd katru dienu pusdienās. Kad bijām bērni, es un mani brāļi un māsas marinētus dārzeņus ne visai iemīļojām, bet mana mamma Leila vienmēr ir bijusi ar diezgan „latvisku” gaumi. Tāpēc, kad gājām ēst burgerus, mēs visi izņēmām gurķus un devām viņai, viņa tos labprāt apēda. Tagad, būdama pieaugusi, es novērtēju vecmāmiņas marinētos gurķus un pati tos gatavoju savā mazajā dzīvoklī Vācijā, kur studēju.

Stāstu angļu valodā iesūtījusi Ana Beatrise Apse-Paese. Fotogrāfijas no Anas privātā arhīva.

Kā īsti šeit pietrūkst, domājot par Latviju (Ingrīda Eglīte)

Neesmu trimdas bērns, bet ir sanācis tā, ka jau septiņus gadus dzīvoju Kanādā. Latvija man vienmēr ir bijusi un ir mīļa un tuva. Lepojos, ka esmu dzimusi Latvijā. Kvadrātiņš tapa ar domu parādīt, kā īsti pietrūkst šeit, domājot par Latviju. Tie ir smaržīgie meži un lauki, pļavas. Sēņošana, ogošana. Atceroties bērnību caur Margaritas Stārastes ilustrācijām, pasaku grāmatām, tapa šis baraviku kvadrātiņš.

Ingrīdas Eglītes iesūtītais apraksts muzeja „Latvieši pasaulē” projektam „Stāstu sega” (2018)

Latviešu svētku mielasts manā bērnībā – vienu reizi gadā (Maija Liiv)

“Mana ģimene izbēga no Latvijas 1944. gadā un 1950. gadā apmetās uz dzīvi Brisbenā, Kvīnslendā, Austrālijā, un es piedzimu tur. Šajā pirmssvētku laikā ar ilgu un siltu nostalģiju atceros bērnības vienreiz gadā notikušo latviešu svētku mielastu.
Manam brālim un man dzimšanas dienas bija ap Ziemassvētkiem, tāpēc mūsu mājās vienmēr notika liela ģimenes un draugu svinēšana. Gaidas un gatavošanās sākās jau labu laiku iepriekš.
Atceros, kā izņēmām savus labākos šķīvjus un servēšanas traukus, spodrinājām reti lietotās sudrablietas, un devāmies iepirkties uz tālo delikatešu veikalu — vienīgo vietu tajos laikos, kur varēja dabūt nepieciešamās sastāvdaļas mūsu svētku galdam. Man ļoti patika šī veikala smaržas un skati, kā arī tas, ka tur dzirdēja tik daudz dažādu valodu.
Mana māte (Lauma Sīlis) cepa pati savu rupjmaizi un saldskābo maizi, speķa raušus, kanēļmaizītes un magoņmaizītes, piparkūkas un mūsu dzimšanas dienu tortes. Viņa gatavoja šķīvjus ar tolaik šķietami „eksotiskiem” aukstajiem gaļas izstrādājumiem — tajos laikos, kad Austrālijas ēdiens kopumā bija diezgan vienmuļš. Uz galda bija kūpināts lasis, marinētas siļķes, brētliņas, kūpināta zuša šķēles, mēle un salami. Galerta gatavošana nozīmēja braucienu uz gaļas veikalu, lai nopirktu cūkas galvu. Tajos 1950.–60. gados cūku galvas (ar saulesbrillēm — ļoti tropiski!) bieži bija izliktas skatlogā. Māte pati gatavoja arī pastēti, rasolu (ar bietēm), pildītas olas, svaigus gurķus skābajā krējumā, mājās marinētus gurķus un neskaitāmus citus tradicionālus latviešu gardumus. Uz galda bija arī tradicionāli Austrālijas Ziemassvētku ēdieni: šķiņķis, mājās cepta vista (pēc kaušanas un plūkšanas), garneles, trifeles un Ziemassvētku augļu kūka.
Mana māte Lauma to visu paveica kā vientuļā māte (šķīrusies), strādājot pilnas slodzes darbu par pārdevēju. Es godinu viņas centību, plānošanas un organizēšanas spējas, viņas prasmi krāt visu gadu šim ikgadējam pasākumam — un visvairāk viņas mīlestību un neticamo kulināro talantu.
Šī sieviete, kas pameta Latviju 17 gadu vecumā, mums dāvāja mūsu latvisko mantojumu un visbrīnišķīgākās bērnības dzimšanas dienu un Ziemassvētku atmiņas. Neaizmirstami.”

Inta stāsta par viesībām viņu mājās

Mūsu mājās jau divas trīs dienas iepriekš mēs gatavojām visādus ēdienus. Kādreiz mūsu mājās mēs ēdām trīs reizes: sabrauca visi uz vakariņām — tā ap sešiem — un ēda silto galdu; pēc tam vīrieši aizgāja kārtis spēlēt, sievieši mazgāja traukus, un tad bija kafijas galds; un tad ap diviem trijiem no rīta mamma klāja auksto galdu.

No Intas Grundes intervijas muzejam „Latvieši pasaulē”. Intervējusi Ieva Vītola 2016. gadā.

Dzintara galds (Dace Gulbe un Inta Grunde)

Dace Gulbe un Inta Grunde jau aptuveni 20 gadus gatavo un klāj svētku galdus latviešiem ASV austrumkrastā — kā ēdināšanas uzņēmums „Dzintars””. Viņas stāsta par populārākajiem ēdieniem (pīrāgi!), par gatavošanas procesu, kā arī dalās pieredzē par neseno Latvijas prezidenta vizīti Priedainē, kurai viņas gatavoja cienastu.

Svētku galdi latviešu kopienās ārzemēs: dažādos laikos un valstīs. Fotogrāfijas no muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma.

Latviešu sabiedrībās ārpus Latvijas svinīgos pasākumos ierasts piedāvāt bagātīgu galdu. Tas tiek gatavots dažādos veidos – pasākuma dalībnieki atnes groziņus, vai dāmu komiteja ir atbildīga par galdu klāšanu. Privātos svētkos daudzreiz galdus klāj latviešu ēdināšanas uzņēmumi.
Šajā galerijā redzamas fotogrāfijas no latviešu kopienu svētku galdiem dažādos laikos un valstīs.

Dāmu komitejas maizīšu balle! (Inta Šķiņķis)

Inta Šķiņķis rīkoja dzimšanas dienas balli dāmu komitejas maizīšu tēmā! Viņa aicināja visus atgriezties bērnības atmiņās un atnest šķīvi ar dāmu komitejas maizītēm divās kategorijās: tradiocionālās dāmu komitejas maizītes un mūsdienu interpretācijas globālā stilā. Pasākumā notika arī sacensības — tika izvēlēta labākā tradicionālā maizīte, labākā mūsdienu interpretācija, labākā garša un labākais izskats!

Mamma skraida pa veikaliem un meklē „īstos kāpostus”

“Inese Šteinbaha: “Mēs paši skābējam kāpostus. Mamma – Māra Rozenberga – tad skraida pa veikaliem un meklē „īstos kāpostus”. Viņa zina, kādiem jābūt. Mums ir pašiem sava šķērlāde, no Latvijas atvesta.”