Kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas (Laila Rudzone)

Tā nu tas sanācis, ka kādu laiku dzīvoju Vācijā. Mājas ēdieniem ir ģenētiskā atmiņa, par omes pankūkām, vai tēta līdakas kotletēm, jeb bērnības garšas. Arī štovēti kāposti ziemassvētku galdā atgādina par kāpostu skābēšanu pie omes laukos.
Rudenī, kad no tīruma novāktas lielas kāpostgalvas, tās, saliktas kaudzē sētsvidū zem kupla ozola, gaidīja čaklas rokas. Dzeltenās ozollapas, lēnām gaisā virpuļojot, krita uz kāpostgalviņām. Mazliet dzestrais miglas rīts nebija traucēklis lielajai kāpostu skābēšanas ballei.

Laicīgi tika sagatavots koka kubuls, tas ar verdošu ūdeni izbrucināts un izberzts tīrs. Koka mucas un kubulus vectēvs gatavoja pats. No istabsaugšas nonesa kāpostu rīvi, kas tik saudzīgi tika glabāta no gada uz gadu. Ome apsējusi priekšautu katru kāpostgalvu rūpīgi notīrīja no pirmajām lapām līdz baltai kāpostgalvai. Vectēvs to lika kāpostu rīvē un, koka kastīti stumjot turpu šurpu, to saēvelēja. Baltās kāpostu strēmeles ar dažiem sarīvētiem burkāniem un ķimenēm zem koka stampas mucā patīkami gurkšķēja. Ar stampu kāpostus piespieda tik ilgi līdz atdalījās sula.

Kad kubuls bija pilns ar kāpostiem, uzlika koka dēlīšu vāku un akmeni kā slogu. Kāpostus atstāja skābēties. Kādu nedēļu katru dienu tos iebakstīja līdz mucas dibenam, lai iziet gāzes. No Latvijas, Lubānas puses ir sens ticējums, ka, kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas, tad tie labi stāvot. Par vārdu patiesumu var pārliecināts katrs pats kurš tos skābē! :)))

Un – lai skābi kāposti būtu veselīgi, ar labajām probiotiskām baktērijām, kas nodrošina laimes hormona serotonīna producēšanu zarnu traktā – skābējot pievieno tikai sāli. Sāli liek 20 g uz 1 kg kāpostu un burkānu kopīgo masu. Pārsālīt kāpostus nevajag, lai tie pirms ēšanas nav jāskalo, bet labumiņš paliek kāpostos.

Ziemas sezonā, kad kāds saaukstējās, ome ar bļodiņu rokās teciņiem vien prom uz pagrabu. No lielā kubula izķeksēja kāpostus un atnesa uz istabu C vitamīnu dozu. Bērniem – lai garšīgāk – uzkaisīja nedaudz cukuriņu. Vitamīnu trieciendeva visus vājiniekus piecēla kājās. Un skābētu kāpostu suliņā ir spēks, to padzerties pie tirgus sievām nācis ne viens vien, kam gadījies par mēru sīvo paņemt. Kāpostos ir spēks un veselība un tā iet caur vēderu.

Vācijā neskābēju kubulus ar kāpostiem, bet mazāku apjomu. Tad sanāk gan skābu kāpostu zupai, gan štovētiem kāpostiem pie cūkgaļas cepeša, gan ko noēsties sakapātus salātos ar eļļu.

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone. Fotogrāfija no Lailas privātā arhīva.

Vecmāmiņas marinēto dārzeņu slepenā sastāvdaļa (Ana Beatrise Apse-Paese)

Mana vecmāmiņa Eunise regulāri marinē dārzeņus. Gurķus, burkānus un ziedkāpostus. Viņa pievieno sīpolu un ķiploku, bet slepenā sastāvdaļa ir krustnagliņas. Dārzeņus viņa vāra ūdenī, etiķī un sāli (divas glāzes etiķa uz četriem lieliem gurķiem), līdz gurķi zaudē savu zaļgano nokrāsu, un pēc tam liek tos burkās ledusskapī. Mani vecvecāki marinētos dārzeņus ēd katru dienu pusdienās. Kad bijām bērni, es un mani brāļi un māsas marinētus dārzeņus ne visai iemīļojām, bet mana mamma Leila vienmēr ir bijusi ar diezgan „latvisku” gaumi. Tāpēc, kad gājām ēst burgerus, mēs visi izņēmām gurķus un devām viņai, viņa tos labprāt apēda. Tagad, būdama pieaugusi, es novērtēju vecmāmiņas marinētos gurķus un pati tos gatavoju savā mazajā dzīvoklī Vācijā, kur studēju.

Stāstu angļu valodā iesūtījusi Ana Beatrise Apse-Paese. Fotogrāfijas no Anas privātā arhīva.

Latviešu svētku mielasts manā bērnībā – vienu reizi gadā (Maija Liiv)

“Mana ģimene izbēga no Latvijas 1944. gadā un 1950. gadā apmetās uz dzīvi Brisbenā, Kvīnslendā, Austrālijā, un es piedzimu tur. Šajā pirmssvētku laikā ar ilgu un siltu nostalģiju atceros bērnības vienreiz gadā notikušo latviešu svētku mielastu.
Manam brālim un man dzimšanas dienas bija ap Ziemassvētkiem, tāpēc mūsu mājās vienmēr notika liela ģimenes un draugu svinēšana. Gaidas un gatavošanās sākās jau labu laiku iepriekš.
Atceros, kā izņēmām savus labākos šķīvjus un servēšanas traukus, spodrinājām reti lietotās sudrablietas, un devāmies iepirkties uz tālo delikatešu veikalu — vienīgo vietu tajos laikos, kur varēja dabūt nepieciešamās sastāvdaļas mūsu svētku galdam. Man ļoti patika šī veikala smaržas un skati, kā arī tas, ka tur dzirdēja tik daudz dažādu valodu.
Mana māte (Lauma Sīlis) cepa pati savu rupjmaizi un saldskābo maizi, speķa raušus, kanēļmaizītes un magoņmaizītes, piparkūkas un mūsu dzimšanas dienu tortes. Viņa gatavoja šķīvjus ar tolaik šķietami „eksotiskiem” aukstajiem gaļas izstrādājumiem — tajos laikos, kad Austrālijas ēdiens kopumā bija diezgan vienmuļš. Uz galda bija kūpināts lasis, marinētas siļķes, brētliņas, kūpināta zuša šķēles, mēle un salami. Galerta gatavošana nozīmēja braucienu uz gaļas veikalu, lai nopirktu cūkas galvu. Tajos 1950.–60. gados cūku galvas (ar saulesbrillēm — ļoti tropiski!) bieži bija izliktas skatlogā. Māte pati gatavoja arī pastēti, rasolu (ar bietēm), pildītas olas, svaigus gurķus skābajā krējumā, mājās marinētus gurķus un neskaitāmus citus tradicionālus latviešu gardumus. Uz galda bija arī tradicionāli Austrālijas Ziemassvētku ēdieni: šķiņķis, mājās cepta vista (pēc kaušanas un plūkšanas), garneles, trifeles un Ziemassvētku augļu kūka.
Mana māte Lauma to visu paveica kā vientuļā māte (šķīrusies), strādājot pilnas slodzes darbu par pārdevēju. Es godinu viņas centību, plānošanas un organizēšanas spējas, viņas prasmi krāt visu gadu šim ikgadējam pasākumam — un visvairāk viņas mīlestību un neticamo kulināro talantu.
Šī sieviete, kas pameta Latviju 17 gadu vecumā, mums dāvāja mūsu latvisko mantojumu un visbrīnišķīgākās bērnības dzimšanas dienu un Ziemassvētku atmiņas. Neaizmirstami.”

Dzintara galds (Dace Gulbe un Inta Grunde)

Dace Gulbe un Inta Grunde jau aptuveni 20 gadus gatavo un klāj svētku galdus latviešiem ASV austrumkrastā — kā ēdināšanas uzņēmums „Dzintars””. Viņas stāsta par populārākajiem ēdieniem (pīrāgi!), par gatavošanas procesu, kā arī dalās pieredzē par neseno Latvijas prezidenta vizīti Priedainē, kurai viņas gatavoja cienastu.

Kā var kāpostus rīvēt, ja neiedzer aliņu? (Pēteris Freimanis)

Pēteris Freimanis dalās bērnības atmiņās par vecmāmiņas kāpostiem un stāsta, kā pats sācis skābēt kāpostus, iedvesmojoties no drauga Aigara. Šī nodarbe viņam kļuvusi par tradīciju un pat nelielu dzīves filozofiju – par rūpēm, pacietību un kopā būšanu.

Mazā Māra mežā gāja…

“Mazā Māra mežā gāja, zaļais mežs bij’ viņai māja.” To dzirdēju no vecmāmiņām, ejot kopā sēņot skaistos Latvijas mežos. Neaizmirstamas atmiņas. Pirmos 6 gadus dzīvoju Garciemā. Otrais pasaules karš – ģimenei sākās bēgļu gaitas. 1944. g. 4. oktobrī atstājām Rīgu. Nokļūstot Vācijā, dzīvojām Fišbachas nometnes barakās. Tur sāku pamatskolu. Mācības notika latviešu valodā. 1949. g. decembrī ģimenei radās iespēja braukt uz Ameriku, pelnīt iztiku kā mežstrādniekiem. Vēlāk pārcēlāmies uz Milvokiem.

Manas vecmāmiņas recepšu grāmata (Marianna Auliciema)

Šī ir manas vecmāmiņas Elzas Auliciemas (dz. Šūpulis, Cirgaļos 1908. gadā) pavārgrāmata un recepšu klade. Grāmata izdota un iegādāta bēgļu laikos Vācijā. Vecmāmiņa grāmatas iekšējos vākos pierakstījusi arī citas, jaunas receptes savā rokrakstā.

Kā es gatavoju rasolu (Dastins Betčers)

Mana sieva Signe un es esam precējušies apmēram 6 gadus. Mēs dzīvojam Fortveinas pilsētā, Indiānā, ASV … Mana sieva ir no Latvijas, un es pats esmu bijis Latvijā kādas divpadsmit reizes…

DVF autoveikals Lielbritānijā

No Daugavas Vanagu mēnešraksta 01.10.1968: “Vēl viens DVF saimniecisks pasākums vasaras vidū uzsāka darbību: DVF ceļojošais veikals. Par tā vadītāju izdevies iesasitīt pazīstamo DV darbinieku Arturu Vancānu.