Zupas labdarībai (Anita Jurevica)

Anita Jurevica stāsta par labdarbības akciju – zupas pusdienām, kuras viņa ik rīko gadu Mineapolē, ASV. Šī akcija ir kļuvusi par siltuma, kopības un latvisko tradīciju apliecinājumu jau 17 gadu garumā.

Piparkūkas ar ingvera sukāžu gabaliņiem (Maija Liiv)

Mana māte Lauma iemācīja man gatavot piparkūkas, kad biju maza meitene, un es tās joprojām cepu arī tagad, kad man ir 75 gadi.

Es piedzimu Brisbenā, Austrālijā, 1950. gada decembrī, un dzīvoju tur visu savu mūžu līdz 2016. gadam, kad pārcēlos apmēram 100 km uz ziemeļiem – uz Sanšainkosta reģionu.

Es joprojām izmantoju savas mātes piparkūku recepti, tikai ar dažām nelielām izmaiņām. Tur, kur mana māte izmantoja zelta sīrupu (Golden syrup), es tagad dažreiz lietoju melasi (treacle) un brūno cukuru. Mēs vienmēr katras piparkūkas vidū likām šķēlītē sagrieztu mandeli, kā to paaudzēm ilgi ir darījusi mana ģimene Latvijā, taču tagad, kad dzīvojam ingvera audzēšanas apvidū (Buderimā), katras piparkūkas vidū liekam nelielu gabaliņu ingvera sukādes un atzīstam, ka tas ir ļoti garšīgi.

Pīrāgi man ir mīļš ēdiens (Māra Goldsmith)

Pīrāgu recepti, ko, cepot pīrāgus Ziemassvētkos, katru gadu izmanto Māra Goldsmith, viņai nodevusi Arnoldija kundze Sidnejā. Šajā intervijā Māra stāsta par īpašo „knifu”, kas padara mīklu burvīgu. Pēc viņas vārdiem — tieši ar to iespējams izcept pasaules vismīlīgākos un visgaršīgākos pīrāgus.

Ziemassvētki nav īsti, ja nav pīrādziņu (Anda Cook)

Kamēr vien atceros, Ziemsvētkos, un arī Lieldienās, goda vietu svētku mielastā ieņēma pīrādziņi. Ne jau vienmēr vajadzīgās sastāvdaļas bija pieejamas, bet māmiņa tās laicīgi sagādāja. Klīvlandē viņa bija atradusi kādu ‘stendu’ rietumu puses tirgū (Westside Market). Tur viņa devās no savas darba vietas piektdienās pēc darba. Viņas pīrādziņi bija ne vien garšīgi, bet viņa vienmēr centās tos veidot ļoti maziņus ar bagātīgu gaļas pildījumu.
Mana māmiņa jau ilgi ir Aizsaulē, un kopā ar meitu Lisu un mazmeitiņu Greiliju esam izmēģinājušas dažādas receptes – kā nav, tā nav māmiņas pīrādziņi, ne pēc izskata, nedz garšas. Vistuvāk izdevās pirms pāris gadiem. Lietojam Dzidras Zeberiņas grāmatu „Ģimenes pavards” (ar dažām variācijām – ed).
Daudz darba, bet klausāmies latviešu tautas dziesmas, un kavējamies atmiņās kā dažreiz iznācis arī tā, ka pīrāgam nabagam, abi gali apdeguši. Un, nav jau Ziemsvētki bez pīrādziņiem!

Smaržo pēc skābiem sutinātiem kāpostiem! (Juris Sinka)

Juris Sinka 1950. gadā nonāca Lielbritānijā, kur studēja Oksfordas Universitātē. Dienasgrāmatas ierakstā 1950. gada 20. decembrī Juris apraksta, kā nesen nopirktajā Daugavas Vanagu namā gaisā vijas skābo kāpostu smarža:
“Es tiešām ļoti priecājos par to, ka šis nams tagad pieder latviešiem. Pašlaik smaržo pēc skābiem sutinātiem kāpostiem! Žēl, ka es neaprunājos ar saimnieci — varbūt viņa man būtu iedevusi kādu porciju. Vēl jau nekāda īsta ēdināšana nav iekārtota. Viņi te ir tikai divas nedēļas.”
Tālāj šajā dienasgrāmatas ierakstā lasāms arī Jura apraksts par gaisotni Daugavas Vanagu namā, kā arī viņa pārdzīvojums, vērojot Londonas lielās Ziemassvētku egles aizdegšanu Trafalgara laukumā.

Cepēju pulks Šanhajā (Ilma Wilkinson)

Ilma Wilkinson stāsta: “Piparkūkas gatavoju katru gadu – man Ziemassvētki nav iedomājami bez “īstajām” piparkūkām. Parasti to darījām kopā ģimenē, bet, kad 2004. gadā pārcēlāmies uz Šanhaju, mēs aicinājām draugus un kolēģus pievienoties šai tradīcijai – ķīniešus, austrāļus, eiropiešus. Agrajos gados visas vajadzīgās garšvielas atrast bija grūtāk, dažas pat nācās pašai samalt.
2013. gadā pirmo reizi cepēji bija tikai latvieši, un prieks par šo kopību izrādījās tik liels, ka turpmāk piparkūkas cepām tieši latviešu lokā. Sākām cept gan piparkūkas, gan pīrāgus. Daudzi dzīvoja studentu kopmītnēs vai dzīvokļos bez cepeškrāsns (kā tas bieži ir ķīniešu virtuvēs), bet mums, dzīvojot jaunākā īres dzīvoklī, bija pieejama krāsns. Tiem, kas nevarēja pievienoties ieplānotajā cepšanas dienā, devu līdzi piparkūku mīklas piciņas (ko mans vīrs Andrew smējoties nosauca par “hašiša klucīšiem”), lai var cepšanu izbaudīt mājās. Mūsu biroja recepcija decembrī pat pierada, ka ik pa laikam kāds ir atnācis pakaļ mīklai.
2020. gadā sanāca pats lielākais cepēju pulks – COVID dēļ daudzi nevarēja aizbraukt uz mājām svētkos. Tas arī bija mūsu pēdējais gads Šanhajā, jo 2021. gada oktobrī atgriezāmies Austrālijā.
Par lielu gandarījumu nesen saņēmu ziņu no paziņas, kura joprojām dzīvo Ķīnā – pirms diviem gadiem Latvijas vēstniecība ļāva izmantot savu virtuvi un cepeškrāsni pīrāgu cepšanai. Jaunā vēstnieka kundze šo tradīciju turpina, un šogad pirmajā Adventē Šanhajas latvieši atkal sanākuši kopā cept Ziemassvētku gardumus!”

Nevienam pīrāgu pūristam es šitos nepiedāvātu! (Maija Hinkle)

Muzeja „Latvieši pasaulē” dibinātāja Maija Hinkle stāsta par savas ģimenes pīrāgu cepšanas tradīciju. Maijas ģimenē ir vairāki veģetārieši, tāpēc nācies izgudrot dažādas pīrāgu pildījuma variācijas, kas garšotu visiem. Ģimenes radošā pieeja pīrāgiem neaprobežojas tikai ar pildījumu – ērtības labad tiek izmantota veikalā pērkamā bulciņu mīkla, bet formu veidošanai izmanto ravioli spiedi!

Pat kaķis ož pēc kāpostiem… (Irene Kreilis)

Irene Kreilis stāsta:
„Es gatavoju šmorētus kāpostu pēc savas receptes: baltais pipars, lauru lapas, speķi apcep, samaļ, apcep sīpolus, ķimenes.
Labi daudz brūnais cukurs arī palīdz – tas ir ½ krūze.
Sešas stundas cepeškrāsnī. Cepoties tās maliņas apdeg, un tas ir tas garšīgākais. Pierīvēju burkānus.
Nedēļu kāposti var tikt atsildīti. Bērni sūdzējās, ka pat kaķis ož pēc kāpostiem! Visa māja oda ‒ mēteļi, drēbes.”

Stāstu pierakstīja un iesūtīja Dagnija Roderte

Vēl divas dienas māja smaržo pēc kūpinājumiem un rasola!

Uz svētku galda mājās ir rosolīts. Vienmēr norunājam, ka šoreiz gatavosim to nedaudz mazāk, bet allaž sanāk liela bļoda, kuru izēd tukšu vienmēr. Dažreiz uzžāvējam vistiņas vai karpu ar ķiplociņiem un dillītēm.
Un galda karaliene ir mājās cepta torte ar brūkleņu ievārījumu un vārīto krēmu. Brūkleņu-ābolu ievārījumu var izvārīt arī Vācijā. Brūklenes svaigā veidā nekur neatradu, bet saldētas var nopirkt Mix Markt veikalā. Tad brūklenes liek katlā ar mizotiem āboliem, nedaudz cukuru un krustnagliņu garšai. Zapte gatava!
Šajā veikalā var nopirkt arī dilles, kuras – kā izrādās – ir problemātiski nopirkt citos veikalos svaigas, žirgtas un smaržīgas, ko likt pie salātiem vai uz vārītiem kartupelīšiem. Pēc mājas svinībām māja smaržo pēc kūpinājumiem un rosola vēl divas dienas!

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone