Puķu podu pasha (Laima Grāmatiņa)

Dzīvojot Amerikā, Mirdza Grāmatiņa sāka Lieldienās gatavot pashu, izmantojot recepti, ko viņa atrada žurnālā. Mirdzas meita Laima pārņēma šo tradīciju, un katrās Lieldienās Laima cenšas gatavot pashu pēc šīs pašas receptes. Pashas formu viņa iegūst, izmantojot puķu podu.

70 gadus vecās koka formas (Aija Ērgle)

Aijas mamma vienmēr Lieldienās gatavoja pashu, izmantojot koka formas, ko viņas vīrs bija izgatavojis pirms aptuveni 70 gadiem. Šodien Aija turpina šo ģimenes tradīciju –viņa gatavo pashu pēc savas mammas receptes un lieto tās pašas, laika pārbaudītās koka formas, kas glabā gan svētku garšu, gan ģimenes atmiņas.

Viņa gatavoja pēc atmiņas (Recepte – Modris Pukulis)

Modris Pukulis raksta:
„Šīs maizes recepte radās, vērojot, kā to gatavo mana māte – dažbrīd viņu apturot, lai nomērītu, cik daudz kādu sastāvdaļu viņa liek klāt. Mana māte bija lieliska savas dzimtās latviešu virtuves pavāre, un mēs visi mājās ēdām šos ēdienus (man tas ilga līdz brīdim, kad 17 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz koledžu). Mēs visi runājām latviski, jo tā bija pirmā valoda, ko apguvām mājās, un valoda, kurā mums bija jārunā ar vecākiem un pie vecākiem.
Precīzu gadu neatceros, bet kādu laiku pirms aizbraukšanas uz koledžu nolēmu, ka vēlos iemācīties cept šo maizi. Biju ēdis arī citas šīs maizes versijas, ko gatavoja manu vecāku latviešu draugi, taču neviena nebija tik laba kā manas mātes maize.
Es vēroju visu divu dienu gatavošanas procesu, mērīju sastāvdaļas, kamēr māte strādāja, un pierakstīju (mana atmiņa nebija tik laba kā viņas). Cik man zināms, viņai nekad nebija pierakstītas receptes – visu gatavoja pēc atmiņas, un tomēr katru reizi maize garšoja vienādi. Mēs to ēdām brokastīs ar siera vai salami šķēli virsū, un vakariņās – ar jebkuru zupu, ko viņa bija pagatavojusi. Tomēr mana mīļākā bija maize ar mana tēva kūpināto zutīti virsū.
Līdzīgi es vēroju, kā viņa gatavoja manu mīļāko zupu – biešu zupu –, un joprojām to gatavoju ikreiz, kad cepu saldskābmaizi.
Viena lieta, ko es vēl nemāku pagatavot, lai gan kādreiz mēģināšu, ir speķa rauši.
Moe (jeb Mods, kā mani sauc manas māsas) Pukulis”

Vēstule sākotnēji rakstīta angļu valodā. Tulkojumam latviešu valodā izmantots mākslīgais intelekts.

Sviests, tomāta šķēle, sīpols un mazliet dilles (Aivars Stūris)

Aivars jau daudzus gadus cep saldskābmaizi. Šo prasmi viņš apguva no sava tēva un, kad tēvs devās pensijā, pārņēma maizes cepšanu. Tagad Aivars cep maizi gan sev un savai ģimenei, gan amerikāņu draugiem, gan arī tuvējām latviešu kopienām, tostarp Gaŗezerā un Grand Rapidu latviešu pensionāru biedrībai.

Īstā bērnības garša (Daiga un Andris Rūtiņš)

Daiga un Andris dalās pieredzē par to, kā viņi sāka cept maizi. Noskaties video, lai uzzinātu, kas viņus iedvesmoja, kādu ieraugu viņi lieto un kā viņi atrada piemērotākos miltus!

Daigas saldskābmaizes recepte ir pievienota PDF failā.

Austrāļi saka – nē, mēs zupu ēdam tikai ziemā (Līva Ulmane)

Latvian Eats blogere Līva uzskata, ka zupa ir drīzāk vasaras ēdiens, taču Austrālijā valda pavisam pretējs uzskats. Video viņa stāsta, kā radās Latvian Eats, kuras zupas ir visiecienītākās viņas mājās, un kuras tiek vārītas mazā katlā tikai sev, jo citus tās neinteresē.

Saaukstēšanās gadījumā – frikadeļu zupa! (Anda Cook)

Mūsmājās iecienīta ir tā sauktā frikadeļu zupa: palielā katlā sāk vārīt ūdeni, kad tas vārās, pievieno vienu kvartu šķēlēs sagrieztu burkānu. Notīra un sagriež vienu kvartu seleriju. Katlam turpinot vārīties, pievieno sagriež un pievieno aptuveni pusi mazas kāposta galviņas, tad vēl kvartu sagrieztu ‘sarkano’ kartupeļu. Pievieno vērša buljona kubiciņus pēc garšas. Tad pamazām pievieno mazas iepriekš sagatavotas gaļas bumbiņas (es lietoju Swedish meatballs recepti gaļai) un visbeidzot pieliek vienu paciņu saldētus zaļos zirņus. Ēd, bļodiņā ieliekot pa karotei skābā krējuma, un arī sīki sagrieztus skābos gurķīšus.
Nav retums, kad man vīrs vai meita piezvana no darba, ka jūtās saaukstējušies, un jautā, vai varētu vakariņās ēst frikadeļu zupu.

Piparkūkas ar ingvera sukāžu gabaliņiem (Maija Liiv)

Mana māte Lauma iemācīja man gatavot piparkūkas, kad biju maza meitene, un es tās joprojām cepu arī tagad, kad man ir 75 gadi.

Es piedzimu Brisbenā, Austrālijā, 1950. gada decembrī, un dzīvoju tur visu savu mūžu līdz 2016. gadam, kad pārcēlos apmēram 100 km uz ziemeļiem – uz Sanšainkosta reģionu.

Es joprojām izmantoju savas mātes piparkūku recepti, tikai ar dažām nelielām izmaiņām. Tur, kur mana māte izmantoja zelta sīrupu (Golden syrup), es tagad dažreiz lietoju melasi (treacle) un brūno cukuru. Mēs vienmēr katras piparkūkas vidū likām šķēlītē sagrieztu mandeli, kā to paaudzēm ilgi ir darījusi mana ģimene Latvijā, taču tagad, kad dzīvojam ingvera audzēšanas apvidū (Buderimā), katras piparkūkas vidū liekam nelielu gabaliņu ingvera sukādes un atzīstam, ka tas ir ļoti garšīgi.