70 gadus vecās koka formas (Aija Ērgle)

Aijas mamma vienmēr Lieldienās gatavoja pashu, izmantojot koka formas, ko viņas vīrs bija izgatavojis pirms aptuveni 70 gadiem. Šodien Aija turpina šo ģimenes tradīciju –viņa gatavo pashu pēc savas mammas receptes un lieto tās pašas, laika pārbaudītās koka formas, kas glabā gan svētku garšu, gan ģimenes atmiņas.

Buberts dēlam no vecmāmiņas bēgļu laiku pavārgrāmatas (Andris Valdmanis)

Kopā ar savu četrgadīgo dēlu Māri Andris gatavoja bubertu pēc vecmāmiņas bēgļu laika pavārgrāmatas receptes – lai būtu kas garšīgs brīdim, kad no diendusas pamodīsies mazais brālis Lauris. Drīz vien Lauris jau bija augšā, un abi brāļi ar nepacietību gatavojās notiesāt svaigi pagatavoto bubertu.

Latviešu saldā zupa Brazīlijā

2009. gadā muzejs devās ekspedīcijā uz Brazīliju. Ekspedīcijas laikā apmeklējām arī multikulturālu ēdienu tirdziņu Amerikanas pilsētā. Tur vietējiem Brazīlijas latviešiem bija savs stends, kurā tika piedāvāti latviski ēdieni. Viens no nopērkamajiem ēdieniem bija „saldā zupa”. Foto redzami Erliņš Arājs ar savu māsu Nansi.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien (Rūdolfs un Irma Grava)

Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē. Šķīvi muzejam dāvināja Rūdolfa un Irmas bērni, Artūrs Grava un Edīte Zariņa.

Kad mamma cepa maizi, visa māja smaržoja (Mārīte Krūze)

Mārīte Krūze (ASV) stāsta par savas mātes Valentīnes Upats (dz. Macāns, dzimusi Rēzeknē 1924. gadā) maizes cepšanu.

Mana mamma, Valentīne Upats, atcerējās, kā pensijas gados sāka cept rupjmaizi. Viņas maize guva lielu piekrišanu mūsu Ņūdžersijas draudzē. Mamma ar prieku cepa savu maizi un dāsni dalījās ar citiem.
Pazīstamais Visvaldis Dzenis pat gribēja iegādāties speciālu mīcāmo mašīnu, lai būtu vieglāk mīklu izmīcīt un varētu paspēt izcept lielāku maizes daudzumu, taču mamma šo ideju noraidīja. Viņai bija svarīgi mīklu mīcīt pašai – kā nākas sajust to ar saviem pirkstiem. Turklāt mammai pirkstos bija mazliet piemeties artrīts, un šī nodarbe tiem kalpoja kā labs vingrinājums.
Domāju, ka mamma recepti bija ieguvusi no kādas radinieces Latvijā, bet vēlāk to pielāgoja sev un ASV pieejamajiem produktiem.
Kad mamma cepa maizi, visa māja divas dienas smaržoja pēc svaigas rupjmaizes! Atceros – kad kukulīši bija izcepti, mamma ar tēvu apsēdās pie galda un tūlīt baudīja svaigo, silto maizīti. Tēvs vienmēr dabūja pirmo kukuli. Viņa uzdevums bija sagriezt maizi vienādās šķēlītēs, lai varētu sagatavot gardas sviestmaizes baznīcas pusdienu galdam. Šim nolūkam viņš bija nopircis īpašu ierīci.
Mammai vienmēr bija svarīgi atrast labas kvalitātes rudzu miltus. Viņa iepazinās ar kādu maizes cepēju, kurš pats mala savus rudzus. Mamma kopā ar viņu pavadīja veselu dienu, pārrunājot ieraugu, mīklas sastāvu un citas nianses. Mammas maize tika cepta malkas krāsnī – un tieši ar to mamma lepojās visvairāk. Beķeris viņu pat īpaši godināja: tajā vasarā tirgū tika pārdota “Valijas’ Latvian Rye Bread”.
Esam kopā mēģinājušas cept rupjmaizi, taču laikam man tās prasmes nepieleca… Varbūt kādu dienu būs jāmēģina atkal izcept šo garšīgo maizīti, lai gan jau zinu — tā nekad negūs tik lielu piekrišanu kā mammas maize.

Maize, kas glabāta kā mājas simbols (Vilhelms Griķis)

Vilhelma Griķa sviesta trauks, kurā ir glabāti mājas simboli: rupjmaize, labības vārpas, santīmi. No Latvijas tie izvesti bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Šādi oranži bakelīta sviesta/tauku trauki tika izdalīti karavīriem vācu armijā.

Kanādas maizniekmeistars no Latvijas (Kārlis Atars)

Maizniekmeistara Kārļa Atara dokumenti no muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma.

Pirms Otrā pasaules kara Kārlim piederēja maiznīca Rīgā, Avotu ielā. Pēc kara, nonācis Vācijā bēgļu nometnē Šlēzvigā, viņš strādāja Starptautiskās bēgļu aģentūras UNRRA ceptuvē, cepot maizi bēgļiem. Nonākot Kanādā, Londonas pilsētā, Kārlis atvēra savu maiznīcu „Riga Rye”. Maiznīca strādāja līdz 1980. gadam, kad Kārlis devās pensijā un pārcēlās uz Toronto.

Abra ar latvju rakstiem (Edgars un Zigrīda Švinka)

Šo koka abru ir darinājis Edgars Švinka savai sievai Zigrīdai, pēc tam, kad viņi nonāca Adelaidē, Austrālijā. Zigrīda to izmantoja maizes cepšanā daudzus gadus. Abru muzejam “Latvieši pasaulē” dāvināja Edgara un Zigrīdas meita Rasma Lācis.