Puķu podu pasha (Laima Grāmatiņa)

Dzīvojot Amerikā, Mirdza Grāmatiņa sāka Lieldienās gatavot pashu, izmantojot recepti, ko viņa atrada žurnālā. Mirdzas meita Laima pārņēma šo tradīciju, un katrās Lieldienās Laima cenšas gatavot pashu pēc šīs pašas receptes. Pashas formu viņa iegūst, izmantojot puķu podu.

Pankūku brokastis Bostonā (Gints Grinbergs un Armands Ramoliņš)

Jau apmēram 30 gadus Bostonas latviešu sabiedrībā ir izveidojusies īpaša Ģimenes dienas tradīcija: pankūku cepšana. Taču šai tradīcijai ir neliela atšķirība no ierastā – pankūkas cep tikai vīrieši! Intervijā ilggadējie Ģimenes dienas pankūku cepēji Gints un Armands stāsta par to, kā šī tradīcija sākās un kā tā turpinās šodien.

Kuļ, kamēr ir gaisīgs un debešķīgs! (Maruta Bergs)

Maruta atceras, kā, dzīvojot Latvijā, viņas mamma un vecmamma bērnībā gatavoja dažādus saldos ēdienus. Pēc pārcelšanās uz Ameriku viņai viss bija jāmācās no jauna!
Intervijā Maruta Berga stāsta par debesmannas, ķīseļa un pashas gatavošanu.

70 gadus vecās koka formas (Aija Ērgle)

Aijas mamma vienmēr Lieldienās gatavoja pashu, izmantojot koka formas, ko viņas vīrs bija izgatavojis pirms aptuveni 70 gadiem. Šodien Aija turpina šo ģimenes tradīciju –viņa gatavo pashu pēc savas mammas receptes un lieto tās pašas, laika pārbaudītās koka formas, kas glabā gan svētku garšu, gan ģimenes atmiņas.

Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien (Rūdolfs un Irma Grava)

Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē. Šķīvi muzejam dāvināja Rūdolfa un Irmas bērni, Artūrs Grava un Edīte Zariņa.

Kad mamma cepa maizi, visa māja smaržoja (Mārīte Krūze)

Mārīte Krūze (ASV) stāsta par savas mātes Valentīnes Upats (dz. Macāns, dzimusi Rēzeknē 1924. gadā) maizes cepšanu.

Mana mamma, Valentīne Upats, atcerējās, kā pensijas gados sāka cept rupjmaizi. Viņas maize guva lielu piekrišanu mūsu Ņūdžersijas draudzē. Mamma ar prieku cepa savu maizi un dāsni dalījās ar citiem.
Pazīstamais Visvaldis Dzenis pat gribēja iegādāties speciālu mīcāmo mašīnu, lai būtu vieglāk mīklu izmīcīt un varētu paspēt izcept lielāku maizes daudzumu, taču mamma šo ideju noraidīja. Viņai bija svarīgi mīklu mīcīt pašai – kā nākas sajust to ar saviem pirkstiem. Turklāt mammai pirkstos bija mazliet piemeties artrīts, un šī nodarbe tiem kalpoja kā labs vingrinājums.
Domāju, ka mamma recepti bija ieguvusi no kādas radinieces Latvijā, bet vēlāk to pielāgoja sev un ASV pieejamajiem produktiem.
Kad mamma cepa maizi, visa māja divas dienas smaržoja pēc svaigas rupjmaizes! Atceros – kad kukulīši bija izcepti, mamma ar tēvu apsēdās pie galda un tūlīt baudīja svaigo, silto maizīti. Tēvs vienmēr dabūja pirmo kukuli. Viņa uzdevums bija sagriezt maizi vienādās šķēlītēs, lai varētu sagatavot gardas sviestmaizes baznīcas pusdienu galdam. Šim nolūkam viņš bija nopircis īpašu ierīci.
Mammai vienmēr bija svarīgi atrast labas kvalitātes rudzu miltus. Viņa iepazinās ar kādu maizes cepēju, kurš pats mala savus rudzus. Mamma kopā ar viņu pavadīja veselu dienu, pārrunājot ieraugu, mīklas sastāvu un citas nianses. Mammas maize tika cepta malkas krāsnī – un tieši ar to mamma lepojās visvairāk. Beķeris viņu pat īpaši godināja: tajā vasarā tirgū tika pārdota “Valijas’ Latvian Rye Bread”.
Esam kopā mēģinājušas cept rupjmaizi, taču laikam man tās prasmes nepieleca… Varbūt kādu dienu būs jāmēģina atkal izcept šo garšīgo maizīti, lai gan jau zinu — tā nekad negūs tik lielu piekrišanu kā mammas maize.

Maize, kas glabāta kā mājas simbols (Vilhelms Griķis)

Vilhelma Griķa sviesta trauks, kurā ir glabāti mājas simboli: rupjmaize, labības vārpas, santīmi. No Latvijas tie izvesti bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Šādi oranži bakelīta sviesta/tauku trauki tika izdalīti karavīriem vācu armijā.

Riktīgs maizes kukulis no laukiem (Kristaps un Zinaīda Jaunzemji)

Vēstulē, kas atrodas muzeja „Latvieši pasaulē” krājumā, Kristaps Jaunzemis Latvijā raksta savai sievai Zinaīdai Nebraskā 1959. gada 18. jūlijā: „Jocīgi tas jau izklausās, bet ja atvaļinājuma laikā uz laukiem dabūtu vienu “riktīgu” laucinieku maizes kukuli – sakaltētu un nosūtītu Jums? Tas taču ļoti grūti man šķiet, ja veselus 15 gadus neesat rudzu maizi dabūjuši nogaršot! Es gan, laikam, būtu pavisam “pašvaks” tapis, ja man no baltmaizes būtu jāpārtiek!”

Ģimene tika izšķirta Otrā pasaules kara laikā. Leģionārs Kristaps Jaunzemis pec kara tika izsūtīts. Kad viņš pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā, viņam Latvijas rupjmaize bija viegli pieejama. Savukārt Kristapa sieva Zinaīda ar bērniem kara laikā bija devusies bēgļu gaitās no Latvijas un nonākuši ASV. Lai gan vīra un sievas saikne tika atjaunota vēstulēs, viņi vairs nekad nesatikās.

Almas abra (Alma Upesleja)

Šo abru Kārlis Upesleja (1902-1989) izgatavoja savai sievai Almai (1906-2002) pēc ierašanās Amerikās Savienotajās Valstīs, lai viņa arī svešumā varētu cept latviešu maizi. Alma cepa rupjmaizi savai ģimenei un arī Milvoku latviešu sabiedrībai Viskonsīnā. Meita Anna Vējiņa (1932-2015) mantoja abru un turpināja arī mammas lomu – cepa rupjmaizi.

Annas piemiņai Milvoku draudzes vēstīs rakstīts: “”Pateicamies Dievam par Annas kalpošanu gan draudzes padomē, gan Daugavas vanadzēs, gan Latviešu namā un Kreditsabiedrībā. Viņas ceptā maize nesa svētību neskaitāmiem latviešiem!””

Linu dvielis ar monogrammu AU (Alma Upesleja), visticamāk, izvests no Latvijas bēgļu gaitās. Dvielis lietots mīklas apklāšanai. Maizes cepšanai Alma lietoja arī koka menti, lai samaisītu ieraugu ar ūdeni un miltiem. Abru, dvieli un menti muzejam “Latvieši pasaulē” uzdāvināja Vita Kākulis.