Frikadeļu zupa Taizemes stilā (Inese Grava-Gubiņa)

Fragments no Ineses Gravas-Gubiņas intervijas muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai 2025. gada 28. novembrī.

Apmēram 2006., 2007. un 2008. gadā – tas bija laiks, kad Gaŗezera vasaras vidusskolā sākām mācīt pirmās latviskās virtuves nodarbības. Pēc tam pagāja gads, un es atkal atgriezos – jau otro reizi mācīt.
Strādājām ar pusaudžiem – 14-17 gadus veciem jauniešiem. Pirmajā gadā man šķiet, ka latviskā virtuve kā nodarbība kādu laiku nebija piedāvāta vai arī tikai pavisam nedaudz, un es īsti nezinu, kā toreiz gāja. Bet tajā gadā, kad sāku es, grupā bija tikai meitenes. Atceros, kā mēs smējāmies un spriedām – tie muļķīgie puikas labāk iet karstumā sist volejbolu pludmalē. Viņi taču varētu atnākt uz vēsu telpu, kopā gatavot ēdienu, paēst. Un vēl – visas tās skaistās meitenes, ar kurām varētu labāk iepazīties!
Otrā gadā, man bija puikas! Viņi kaut kā atčoknījās, ka nav tik slikti būt virtuvē un visiem kopā strādāt un taisīt ēdienu. Bija ļoti interesanti… nebija nekādu problēmu ne vienā gadā, ne otrā, bet pilnīgi mainījās dinamika, kad tie puiši ieradās!
Zupu mēs vārījām jau pirmajā gadā. Frikadeļu zupu – tikai ne gluži parasto. Man gribējās kaut ko interesantāku, tāpēc biju no mājām paņēmusi līdzi dažas īpašas garšvielas Taizemes stilā. Tur pie Gaŗezera nav pārāk daudz eksotisku veikalu, kur var visu ko dabūt. Es biju paņēmusi līdzi (es nezinu, kā to Latvijā sauc) lemongrass… citronzāli, un tādu galangal (es nezinu, kā to latviski sauc) – sakne, kas līdzinās ingveram, bet ar citādu garšu un smaržu. Un kaffir lime leaves, – tās lietas es paņēmu līdzi no Kanādas. Un tad ar kokosriekstu pienu.
Tad mēs taisījām to frikadeļu zupu tā, kā viņu parasti taisa – liec klāt, ko tu gribi! Man liekas es taisīju pat ar cāļa gaļu vai tītaru, ko es atradu lielā pārtikas veikalā, jo man bija jātaisa ļoti daudz, tāds kvantums! Mēs sataisījam tās gaļas bumbiņas, un taisījām frikadeļu zupu. Un tad mēs tur piemetām klāt to galangalu, citronzāli, un kaffir laima lapas. Un es arī piemetu klāt – man bija kaltēti karstie pipari. Es viņus audzēju dārzā, un tad vienkārši izkaltēju. Un ziemā, ja man vajag drusciņ pikantumu, es iemetu iekšā vienu sausu piparu, ļauj viņam tur vārīties, tad izrauj ārā. Un tas dod tikai druscītiņu, nevis tā ka mēle deg. Tā mēs to zupu taisījām, un tad – tieši pirms tā bija gatava – pielējām klāt dažas bundžiņas kokosriekstu piena. Un tā tev ir Thai style frikadeļu zupa!
Es jau zināju, ka tas būs hits, jo šie jaunieši… Nu, dažas lietas viņiem ļoti garšoja, bet citas viņi tā – ar gariem zobiem ēda. Šo zupu – pirmo, otro, trešo bļodu gāja meklēt un, man liekas, daži būtu ēduši vēl vairāk, tikai bija jāiet uz nākamām nodarbībām. Viņiem šausmīgi garšoja! Tā ir frikadeļu zupa, bet viņai ir citāda piegarša.

Viņa gatavoja pēc atmiņas (Recepte – Modris Pukulis)

Modris Pukulis raksta:
„Šīs maizes recepte radās, vērojot, kā to gatavo mana māte – dažbrīd viņu apturot, lai nomērītu, cik daudz kādu sastāvdaļu viņa liek klāt. Mana māte bija lieliska savas dzimtās latviešu virtuves pavāre, un mēs visi mājās ēdām šos ēdienus (man tas ilga līdz brīdim, kad 17 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz koledžu). Mēs visi runājām latviski, jo tā bija pirmā valoda, ko apguvām mājās, un valoda, kurā mums bija jārunā ar vecākiem un pie vecākiem.
Precīzu gadu neatceros, bet kādu laiku pirms aizbraukšanas uz koledžu nolēmu, ka vēlos iemācīties cept šo maizi. Biju ēdis arī citas šīs maizes versijas, ko gatavoja manu vecāku latviešu draugi, taču neviena nebija tik laba kā manas mātes maize.
Es vēroju visu divu dienu gatavošanas procesu, mērīju sastāvdaļas, kamēr māte strādāja, un pierakstīju (mana atmiņa nebija tik laba kā viņas). Cik man zināms, viņai nekad nebija pierakstītas receptes – visu gatavoja pēc atmiņas, un tomēr katru reizi maize garšoja vienādi. Mēs to ēdām brokastīs ar siera vai salami šķēli virsū, un vakariņās – ar jebkuru zupu, ko viņa bija pagatavojusi. Tomēr mana mīļākā bija maize ar mana tēva kūpināto zutīti virsū.
Līdzīgi es vēroju, kā viņa gatavoja manu mīļāko zupu – biešu zupu –, un joprojām to gatavoju ikreiz, kad cepu saldskābmaizi.
Viena lieta, ko es vēl nemāku pagatavot, lai gan kādreiz mēģināšu, ir speķa rauši.
Moe (jeb Mods, kā mani sauc manas māsas) Pukulis”

Vēstule sākotnēji rakstīta angļu valodā. Tulkojumam latviešu valodā izmantots mākslīgais intelekts.

Sviests, tomāta šķēle, sīpols un mazliet dilles (Aivars Stūris)

Aivars jau daudzus gadus cep saldskābmaizi. Šo prasmi viņš apguva no sava tēva un, kad tēvs devās pensijā, pārņēma maizes cepšanu. Tagad Aivars cep maizi gan sev un savai ģimenei, gan amerikāņu draugiem, gan arī tuvējām latviešu kopienām, tostarp Gaŗezerā un Grand Rapidu latviešu pensionāru biedrībai.

Īstā bērnības garša (Daiga un Andris Rūtiņš)

Daiga un Andris dalās pieredzē par to, kā viņi sāka cept maizi. Noskaties video, lai uzzinātu, kas viņus iedvesmoja, kādu ieraugu viņi lieto un kā viņi atrada piemērotākos miltus!

Daigas saldskābmaizes recepte ir pievienota PDF failā.

Tava zupa čupojas (Guna Asons)

Guna Asons: Ir zupas, kas jāgatavo iepriekš – dienu pirms pasniegšanas. Visu nakti jānostāv. Sevišķi aukstai zupai. Tad saka: “Tava zupa čupojas”.
Kad biju jauna, es neēdu auksto zupu. Tas bija kaut kas nepazīstams, kas bija jāiepazīst.
Stāstu pierakstīja un iesūtīja Dagnija Roderte.

Visiem garšo frikadeļu zupa (Vilma Bērziņa)

Vilma Bērziņa: Frikadeļu zupa – garšo gan bērniem, gan mazbērniem, gan mazmazbērniem. Bet mans znots Gunārs to gatavo vislabāk.
Sarkanās bietes garšo, sevišķi manam vīram Elmāram. Mēs tās audzējām dārzā. Taisījām salātus un vārījām biešu zupu.
Stāstu pierakstīja un iesūtīja Dagnija Roderte

Zupas labdarībai (Anita Jurevica)

Anita Jurevica stāsta par labdarbības akciju – zupas pusdienām, kuras viņa ik rīko gadu Mineapolē, ASV. Šī akcija ir kļuvusi par siltuma, kopības un latvisko tradīciju apliecinājumu jau 17 gadu garumā.

Soļanka ar lasi (Pēteris Pūtelis)

Pēteris Pūtelis: Dambrovskis Anniņa gatavoja pasakainu soļanku. Viņa to gatavoja ar lasi. Oļģertam un Anniņai bija mazs restorāns uz Masačūsetas ielas. Tas bija nabadzīgs rajons, bet restorāns vienmēr bija labi apmeklēts. Anniņa gatavoja korporeļiem soļanku uz “Frater Freešteiks” (otra dienā uz paģirām). Anna nevienam nekad neatklāja savas zupas recepti un tā arī nomira.
Stāstu pierakstīja un iesūtīja Dagnija Roderte.

Saaukstēšanās gadījumā – frikadeļu zupa! (Anda Cook)

Mūsmājās iecienīta ir tā sauktā frikadeļu zupa: palielā katlā sāk vārīt ūdeni, kad tas vārās, pievieno vienu kvartu šķēlēs sagrieztu burkānu. Notīra un sagriež vienu kvartu seleriju. Katlam turpinot vārīties, pievieno sagriež un pievieno aptuveni pusi mazas kāposta galviņas, tad vēl kvartu sagrieztu ‘sarkano’ kartupeļu. Pievieno vērša buljona kubiciņus pēc garšas. Tad pamazām pievieno mazas iepriekš sagatavotas gaļas bumbiņas (es lietoju Swedish meatballs recepti gaļai) un visbeidzot pieliek vienu paciņu saldētus zaļos zirņus. Ēd, bļodiņā ieliekot pa karotei skābā krējuma, un arī sīki sagrieztus skābos gurķīšus.
Nav retums, kad man vīrs vai meita piezvana no darba, ka jūtās saaukstējušies, un jautā, vai varētu vakariņās ēst frikadeļu zupu.