Skābēti kāposti (Aija Zihmane)

Okvila (Oakville), Kanāda

SASTĀVDAĻAS
baltas, cietas kāpostgalvas
sāls (bez joda)
ķimenes


APRĪKOJUMS
skābēšanas trauks (koka muca, ja pieejama)
mazāka izmēra vāks
koka stampa
trauks ēvelētajiem kāpostiem
slogs kāpostu nospiešanai (akmens vai cits smagums)
ēvele vai rīve
dabisks audums skābēšanas trauka pārklāšanai

PAGATAVOŠANA
1. Kāpostgalvām noņem ārējās lapas, saglabājot tās. Ja lieto koka mucu, izklāj mucas apakšu ar lapām, aizsargājot koku.
Sadali galvas gabalos un izgriez to kacenus (cieto vidusdaļu). Saēvelē vai sarīvē kāpostus smalkāk vai rupjāk – kā vēlies.

2. Pa kārtām mucā (vai skābēšanas traukā) liec kāpostus, pārkaisot katru kārtu ar sāli (uz 1 kg kāpostu apmēram 10 g sāls) un ķimenēm pēc garšas.

3. Ar stampu katru kārtu labi sastampā, līdz parādās sula. Kad muca vai trauks pilns, apklāj ar saglabātajām lapām, uzliec vāku un slogu, lai virs kāpostiem būtu vairāku centimetru šķidruma kārta.

4. Apklāj ar audumu un liec skābēties apmēram divas nedēļas, līdz kāposti sasniedz vēlamo skābumu. Uzmani, lai šķidrums apklāj kāpostus un nerodas pelējums.

5. Kad kāposti ir ieskābuši vēlamajā skābumā, tos var pārlikt slēgtos traukos un novietot vēsumā vai ledusskapī.

 

MUZEJA VIRTUVES PIEZĪME
Skābēšanai vari izmantot standarta devu sāls – apmēram 15–20 g uz 1 kg ēvelētu kāpostu, lai tie ilgāk glabātos. Ja garšo maigāki, mazāk sāļi kāposti, sāls daudzumu vari samazināt līdz 10 g uz kilogramu. Ja vēlies, vari pievienot arī mazliet cukura. Skābējot mazākos daudzumos, vari iztikt bez koka stampas, ar dūrēm iestampājot kāpostus traukā.

 

Elīnas Kursītes foto.

Kaposti_01
Kaposti_02
Kaposti_03
Kaposti_04
Kaposti_07
Kaposti_05
Kaposti_06
Kaposti_08

Zihmaņu ģimenē kāpostus ēd pusdienās un vakariņās, gan svaigus, gan štovētus, ar kartupeļiem un labu gaļu. Aijas Zihmanes vecāki Bramaņi sāka skābēt kāpostus Kanādā, 20. gadsimta 60. gados. Kad viņi kļuva vecāki, skābēšanu un arī lielo skābēšanas mucu pārņēma Aija ar savu vīru Klāvu. Katru rudeni viņi rīkoja kāpostu skābēšanas talkas ar uzkodām un dzērieniem, iesaistot plašu radu un draugu loku. Tagad tradīciju turpina nākamā paaudze, un Aijas znots, kanādietis Breds (Brad), ir iecelts par “kāpostu kēniņu”.

Aija atceras, kā notika kāpostu skābēšana viņas vecmāmiņas laikā: “Vecmammai pie soliņa bija nolikts lielais nazis kaceniem, lielā bļoda. Viņa kāpostam nolupināja pirmās lapas, ko ielika mucai pašā apakšā, lai sula nesabojā mucu citam gadam.” Tad viņa ļāva arī citiem nolupināt ārējās lapas, griezt galvas gabalos. Kāds uz maiņām šķin kāpostgalvas, kāds stāv pie rīves, kāds palaikam pieber sāli, kāds stampā un priecājas, kā pēc katra kāpostu pielikuma viss sulojas, līdz muca beidzot pilna.” Pēc tam mucai uzlika vāku un tam virsū “lielo, veco akmeni, kas spiež vāku un neļauj tik klāt gaisam pie fermentēšanās procesa. Un tad visam pāri – baltais palags!” pieredzē dalās Aija. Viņas vecāki sekoja līdzi mēness fāzēm, jo uzskatīja, ka tās ietekmē kāpostu rūgšanu un garšu. Tagad Zihmaņi, skābējot kāpostus, šīm tradicionālajām zināšanām vērību nepievērš: “Mums vienmēr sanāk garšīgi kāposti, vienalga, kāds mēness!”

Kad kāposti gatavi, visi atkal sabrauc kopā, sapako kāpostus maisiņos, sadala pa ģimenēm un uzglabā tos sasaldētus. “Mēs savus kāpostus dāvinām draugiem, latviešu skolai Ziemassvētku azaidam, kanādiešu kaimiņiem, arī vienai savai Korejas draudzenei, kurai ļoti garšo “latviešu kimči!” stāsta Aija.