Piparkūku nometnes Itālijā (Ilze Atardo)

llzei Ziemassvētki vienmēr saistījušies ar piparkūkām. Tagad, dzīvojot Itālijā, viņa rīko piparkūku nometnes, kurās pulcējas gan Itālijas latvieši, gan arī dalībnieki no Luksemburgas un Vācijas. Trīs dienu garumā viņi kopā cep piparkūkas, gatavo ēdienu, dejo, dzied un vienkārši izbauda kopā būšanu.
2023. gadā Ilze kopā ar kolēģi Līgu par šo iniciatīvu saņēma diasporas skolu konkursa „Zelta pūka” balvu.

Vēl divas dienas māja smaržo pēc kūpinājumiem un rasola! (Laila Rudzone)

Uz svētku galda mājās ir rosolīts. Vienmēr norunājam, ka šoreiz gatavosim to nedaudz mazāk, bet allaž sanāk liela bļoda, kuru izēd tukšu vienmēr. Dažreiz uzžāvējam vistiņas vai karpu ar ķiplociņiem un dillītēm.
Un galda karaliene ir mājās cepta torte ar brūkleņu ievārījumu un vārīto krēmu. Brūkleņu-ābolu ievārījumu var izvārīt arī Vācijā. Brūklenes svaigā veidā nekur neatradu, bet saldētas var nopirkt Mix Markt veikalā. Tad brūklenes liek katlā ar mizotiem āboliem, nedaudz cukuru un krustnagliņu garšai. Zapte gatava!
Šajā veikalā var nopirkt arī dilles, kuras – kā izrādās – ir problemātiski nopirkt citos veikalos svaigas, žirgtas un smaržīgas, ko likt pie salātiem vai uz vārītiem kartupelīšiem. Pēc mājas svinībām māja smaržo pēc kūpinājumiem un rosola vēl divas dienas!

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone

Kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas (Laila Rudzone)

Tā nu tas sanācis, ka kādu laiku dzīvoju Vācijā. Mājas ēdieniem ir ģenētiskā atmiņa, par omes pankūkām, vai tēta līdakas kotletēm, jeb bērnības garšas. Arī štovēti kāposti ziemassvētku galdā atgādina par kāpostu skābēšanu pie omes laukos.
Rudenī, kad no tīruma novāktas lielas kāpostgalvas, tās, saliktas kaudzē sētsvidū zem kupla ozola, gaidīja čaklas rokas. Dzeltenās ozollapas, lēnām gaisā virpuļojot, krita uz kāpostgalviņām. Mazliet dzestrais miglas rīts nebija traucēklis lielajai kāpostu skābēšanas ballei.

Laicīgi tika sagatavots koka kubuls, tas ar verdošu ūdeni izbrucināts un izberzts tīrs. Koka mucas un kubulus vectēvs gatavoja pats. No istabsaugšas nonesa kāpostu rīvi, kas tik saudzīgi tika glabāta no gada uz gadu. Ome apsējusi priekšautu katru kāpostgalvu rūpīgi notīrīja no pirmajām lapām līdz baltai kāpostgalvai. Vectēvs to lika kāpostu rīvē un, koka kastīti stumjot turpu šurpu, to saēvelēja. Baltās kāpostu strēmeles ar dažiem sarīvētiem burkāniem un ķimenēm zem koka stampas mucā patīkami gurkšķēja. Ar stampu kāpostus piespieda tik ilgi līdz atdalījās sula.

Kad kubuls bija pilns ar kāpostiem, uzlika koka dēlīšu vāku un akmeni kā slogu. Kāpostus atstāja skābēties. Kādu nedēļu katru dienu tos iebakstīja līdz mucas dibenam, lai iziet gāzes. No Latvijas, Lubānas puses ir sens ticējums, ka, kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas, tad tie labi stāvot. Par vārdu patiesumu var pārliecināts katrs pats kurš tos skābē! :)))

Un – lai skābi kāposti būtu veselīgi, ar labajām probiotiskām baktērijām, kas nodrošina laimes hormona serotonīna producēšanu zarnu traktā – skābējot pievieno tikai sāli. Sāli liek 20 g uz 1 kg kāpostu un burkānu kopīgo masu. Pārsālīt kāpostus nevajag, lai tie pirms ēšanas nav jāskalo, bet labumiņš paliek kāpostos.

Ziemas sezonā, kad kāds saaukstējās, ome ar bļodiņu rokās teciņiem vien prom uz pagrabu. No lielā kubula izķeksēja kāpostus un atnesa uz istabu C vitamīnu dozu. Bērniem – lai garšīgāk – uzkaisīja nedaudz cukuriņu. Vitamīnu trieciendeva visus vājiniekus piecēla kājās. Un skābētu kāpostu suliņā ir spēks, to padzerties pie tirgus sievām nācis ne viens vien, kam gadījies par mēru sīvo paņemt. Kāpostos ir spēks un veselība un tā iet caur vēderu.

Vācijā neskābēju kubulus ar kāpostiem, bet mazāku apjomu. Tad sanāk gan skābu kāpostu zupai, gan štovētiem kāpostiem pie cūkgaļas cepeša, gan ko noēsties sakapātus salātos ar eļļu.

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone. Fotogrāfija no Lailas privātā arhīva.

Kā īsti šeit pietrūkst, domājot par Latviju (Ingrīda Eglīte)

Neesmu trimdas bērns, bet ir sanācis tā, ka jau septiņus gadus dzīvoju Kanādā. Latvija man vienmēr ir bijusi un ir mīļa un tuva. Lepojos, ka esmu dzimusi Latvijā. Kvadrātiņš tapa ar domu parādīt, kā īsti pietrūkst šeit, domājot par Latviju. Tie ir smaržīgie meži un lauki, pļavas. Sēņošana, ogošana. Atceroties bērnību caur Margaritas Stārastes ilustrācijām, pasaku grāmatām, tapa šis baraviku kvadrātiņš.

Ingrīdas Eglītes iesūtītais apraksts muzeja „Latvieši pasaulē” projektam „Stāstu sega” (2018)

Latviešu svētku mielasts manā bērnībā – vienu reizi gadā (Maija Liiv)

“Mana ģimene izbēga no Latvijas 1944. gadā un 1950. gadā apmetās uz dzīvi Brisbenā, Kvīnslendā, Austrālijā, un es piedzimu tur. Šajā pirmssvētku laikā ar ilgu un siltu nostalģiju atceros bērnības vienreiz gadā notikušo latviešu svētku mielastu.
Manam brālim un man dzimšanas dienas bija ap Ziemassvētkiem, tāpēc mūsu mājās vienmēr notika liela ģimenes un draugu svinēšana. Gaidas un gatavošanās sākās jau labu laiku iepriekš.
Atceros, kā izņēmām savus labākos šķīvjus un servēšanas traukus, spodrinājām reti lietotās sudrablietas, un devāmies iepirkties uz tālo delikatešu veikalu — vienīgo vietu tajos laikos, kur varēja dabūt nepieciešamās sastāvdaļas mūsu svētku galdam. Man ļoti patika šī veikala smaržas un skati, kā arī tas, ka tur dzirdēja tik daudz dažādu valodu.
Mana māte (Lauma Sīlis) cepa pati savu rupjmaizi un saldskābo maizi, speķa raušus, kanēļmaizītes un magoņmaizītes, piparkūkas un mūsu dzimšanas dienu tortes. Viņa gatavoja šķīvjus ar tolaik šķietami „eksotiskiem” aukstajiem gaļas izstrādājumiem — tajos laikos, kad Austrālijas ēdiens kopumā bija diezgan vienmuļš. Uz galda bija kūpināts lasis, marinētas siļķes, brētliņas, kūpināta zuša šķēles, mēle un salami. Galerta gatavošana nozīmēja braucienu uz gaļas veikalu, lai nopirktu cūkas galvu. Tajos 1950.–60. gados cūku galvas (ar saulesbrillēm — ļoti tropiski!) bieži bija izliktas skatlogā. Māte pati gatavoja arī pastēti, rasolu (ar bietēm), pildītas olas, svaigus gurķus skābajā krējumā, mājās marinētus gurķus un neskaitāmus citus tradicionālus latviešu gardumus. Uz galda bija arī tradicionāli Austrālijas Ziemassvētku ēdieni: šķiņķis, mājās cepta vista (pēc kaušanas un plūkšanas), garneles, trifeles un Ziemassvētku augļu kūka.
Mana māte Lauma to visu paveica kā vientuļā māte (šķīrusies), strādājot pilnas slodzes darbu par pārdevēju. Es godinu viņas centību, plānošanas un organizēšanas spējas, viņas prasmi krāt visu gadu šim ikgadējam pasākumam — un visvairāk viņas mīlestību un neticamo kulināro talantu.
Šī sieviete, kas pameta Latviju 17 gadu vecumā, mums dāvāja mūsu latvisko mantojumu un visbrīnišķīgākās bērnības dzimšanas dienu un Ziemassvētku atmiņas. Neaizmirstami.”

Inta stāsta par viesībām viņu mājās

Mūsu mājās jau divas trīs dienas iepriekš mēs gatavojām visādus ēdienus. Kādreiz mūsu mājās mēs ēdām trīs reizes: sabrauca visi uz vakariņām — tā ap sešiem — un ēda silto galdu; pēc tam vīrieši aizgāja kārtis spēlēt, sievieši mazgāja traukus, un tad bija kafijas galds; un tad ap diviem trijiem no rīta mamma klāja auksto galdu.

No Intas Grundes intervijas muzejam „Latvieši pasaulē”. Intervējusi Ieva Vītola 2016. gadā.

Dzintara galds (Dace Gulbe un Inta Grunde)

Dace Gulbe un Inta Grunde jau aptuveni 20 gadus gatavo un klāj svētku galdus latviešiem ASV austrumkrastā — kā ēdināšanas uzņēmums „Dzintars””. Viņas stāsta par populārākajiem ēdieniem (pīrāgi!), par gatavošanas procesu, kā arī dalās pieredzē par neseno Latvijas prezidenta vizīti Priedainē, kurai viņas gatavoja cienastu.

Svētku galdi latviešu kopienās ārzemēs: dažādos laikos un valstīs. Fotogrāfijas no muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma.

Latviešu sabiedrībās ārpus Latvijas svinīgos pasākumos ierasts piedāvāt bagātīgu galdu. Tas tiek gatavots dažādos veidos – pasākuma dalībnieki atnes groziņus, vai dāmu komiteja ir atbildīga par galdu klāšanu. Privātos svētkos daudzreiz galdus klāj latviešu ēdināšanas uzņēmumi.
Šajā galerijā redzamas fotogrāfijas no latviešu kopienu svētku galdiem dažādos laikos un valstīs.

Dāmu komitejas maizīšu balle! (Inta Šķiņķis)

Inta Šķiņķis rīkoja dzimšanas dienas balli dāmu komitejas maizīšu tēmā! Viņa aicināja visus atgriezties bērnības atmiņās un atnest šķīvi ar dāmu komitejas maizītēm divās kategorijās: tradiocionālās dāmu komitejas maizītes un mūsdienu interpretācijas globālā stilā. Pasākumā notika arī sacensības — tika izvēlēta labākā tradicionālā maizīte, labākā mūsdienu interpretācija, labākā garša un labākais izskats!