Almas abra (Alma Upesleja)

Šo abru Kārlis Upesleja (1902-1989) izgatavoja savai sievai Almai (1906-2002) pēc ierašanās Amerikās Savienotajās Valstīs, lai viņa arī svešumā varētu cept latviešu maizi. Alma cepa rupjmaizi savai ģimenei un arī Milvoku latviešu sabiedrībai Viskonsīnā. Meita Anna Vējiņa (1932-2015) mantoja abru un turpināja arī mammas lomu – cepa rupjmaizi.

Annas piemiņai Milvoku draudzes vēstīs rakstīts: “”Pateicamies Dievam par Annas kalpošanu gan draudzes padomē, gan Daugavas vanadzēs, gan Latviešu namā un Kreditsabiedrībā. Viņas ceptā maize nesa svētību neskaitāmiem latviešiem!””

Linu dvielis ar monogrammu AU (Alma Upesleja), visticamāk, izvests no Latvijas bēgļu gaitās. Dvielis lietots mīklas apklāšanai. Maizes cepšanai Alma lietoja arī koka menti, lai samaisītu ieraugu ar ūdeni un miltiem. Abru, dvieli un menti muzejam “Latvieši pasaulē” uzdāvināja Vita Kākulis.

Damberga ģimenes abra (Jaime Dambergs)

Jaime Dambergs stāsta par „briesmīgi” garšīgo maizi, ko nedēļas nogalēs Brazīlijā cepa viņa māte. Jaime Dambergs interviju muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai un pētniecei Brigitai Tamužai sniedza muzeja ekspedīcijā Vārpā, Brazīlijā 2013. gadā.

Vienmēr vienu kukuli aizveda mācītājam! (Jānis Grimbergs)

Jānis Grimbergs stāsta par maizes cepšanu viņa mājās bērnībā – kā kukuļus cepa uz banānu lapām, un kā mamma izcepa maizi ar „īsto”” garšu, kaut arī nebija rudzu miltu. Jāņa Grimberga intervija muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai un pētniecei Brigitai Tamužai snigta muzeja ekspedīcijā Vārpā, Brazīlijā 2013. gadā.

Viņa maisīja kukurūzas miltus ar batātēm… (Luzija Osis)

Luzija un Verners Osis savās mājās Vārpā, Brazīlijā rāda un stāsta par maizes cepšanu viņu mājās agrāk un šodien.
Intervija muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai un pētniecei Brigitai Tamužai sniegta muzeja ekspedīcijā Vārpā, Brazīlijā 2013. gadā. Video fragments no muzeja dokumentālās filmas „Vārpa: Apsolītā zeme” (2017).

Viņa gatavoja pēc atmiņas (Recepte – Modris Pukulis)

Modris Pukulis raksta:
„Šīs maizes recepte radās, vērojot, kā to gatavo mana māte – dažbrīd viņu apturot, lai nomērītu, cik daudz kādu sastāvdaļu viņa liek klāt. Mana māte bija lieliska savas dzimtās latviešu virtuves pavāre, un mēs visi mājās ēdām šos ēdienus (man tas ilga līdz brīdim, kad 17 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz koledžu). Mēs visi runājām latviski, jo tā bija pirmā valoda, ko apguvām mājās, un valoda, kurā mums bija jārunā ar vecākiem un pie vecākiem.
Precīzu gadu neatceros, bet kādu laiku pirms aizbraukšanas uz koledžu nolēmu, ka vēlos iemācīties cept šo maizi. Biju ēdis arī citas šīs maizes versijas, ko gatavoja manu vecāku latviešu draugi, taču neviena nebija tik laba kā manas mātes maize.
Es vēroju visu divu dienu gatavošanas procesu, mērīju sastāvdaļas, kamēr māte strādāja, un pierakstīju (mana atmiņa nebija tik laba kā viņas). Cik man zināms, viņai nekad nebija pierakstītas receptes – visu gatavoja pēc atmiņas, un tomēr katru reizi maize garšoja vienādi. Mēs to ēdām brokastīs ar siera vai salami šķēli virsū, un vakariņās – ar jebkuru zupu, ko viņa bija pagatavojusi. Tomēr mana mīļākā bija maize ar mana tēva kūpināto zutīti virsū.
Līdzīgi es vēroju, kā viņa gatavoja manu mīļāko zupu – biešu zupu –, un joprojām to gatavoju ikreiz, kad cepu saldskābmaizi.
Viena lieta, ko es vēl nemāku pagatavot, lai gan kādreiz mēģināšu, ir speķa rauši.
Moe (jeb Mods, kā mani sauc manas māsas) Pukulis”

Vēstule sākotnēji rakstīta angļu valodā. Tulkojumam latviešu valodā izmantots mākslīgais intelekts.

Sviests, tomāta šķēle, sīpols un mazliet dilles (Aivars Stūris)

Aivars jau daudzus gadus cep saldskābmaizi. Šo prasmi viņš apguva no sava tēva un, kad tēvs devās pensijā, pārņēma maizes cepšanu. Tagad Aivars cep maizi gan sev un savai ģimenei, gan amerikāņu draugiem, gan arī tuvējām latviešu kopienām, tostarp Gaŗezerā un Grand Rapidu latviešu pensionāru biedrībai.

Rīga Bakery (Āris Bērziņš)

Āris stāsta par savu tēvu Voldemāru Bērziņu un viņa dibināto maiznīcu „Riga Bakery”, kas tika izveidota 1952. gadā Austrālijā. Intervijā Āris stāsta par to, kā maiznīca dibināta, kā tā izauga un kādas atmiņas viņam saistās ar šo beķeriju.