Vāveru ciešanu zupa (Austra Muižniece)

Vācijas laikā radās jauns apzīmējums vienam no maniem mīļākajiem latviešu ēdieniem – skābeņu zupai. Ikdienā tolaik pārsvarā runāju angliski un, kad kāds man prasīja, ko taisu, teicu, ka “sorrel soup”. Tā kā “sorrel” izklausās pēc “sorrow” vai pat “squirrel” (jo galu galā ej nu sazini, ko tie dīvainie latvieši savās virtuvēs šmorē :D) kopš tā laika skābeņzupa man ir vāveru ciešanu zupa.

Skābeņu zupa man ir viens no aktuālajiem rudens ēdieniem ārzemēs, jo gribas kaut ko tumīgu, biezu un kreptīgu, un svaigas skābenes nopirkt var reti. Latvijā to gan vairāk ēstu pavasarī, kad izlien pirmie zaļumi, tradicionāli būtu kaut kur apcirkņos palikuši putraimi, grūbas, kartupeļi, kāds gabals žāvētas gaļas utt.

Austrumeiropas veikalos reizēm var nopirkt skābenes burciņā, vai arī tās paņemu līdzi no Latvijas. Ja ir skābenes, tad visu pārējo var pielasīt klāt, pat ja produkti nav īsti precīzi tādi paši kā Latvijā. Žāvētas vai kūpinātas ribiņas varbūt citviet nebūs gluži tādas pašas, taču var panākt ļoti tuvu garšu.