Kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas (Laila Rudzone)
Tā nu tas sanācis, ka kādu laiku dzīvoju Vācijā. Mājas ēdieniem ir ģenētiskā atmiņa, par omes pankūkām, vai tēta līdakas kotletēm, jeb bērnības garšas. Arī štovēti kāposti ziemassvētku galdā atgādina par kāpostu skābēšanu pie omes laukos.
Rudenī, kad no tīruma novāktas lielas kāpostgalvas, tās, saliktas kaudzē sētsvidū zem kupla ozola, gaidīja čaklas rokas. Dzeltenās ozollapas, lēnām gaisā virpuļojot, krita uz kāpostgalviņām. Mazliet dzestrais miglas rīts nebija traucēklis lielajai kāpostu skābēšanas ballei.
Laicīgi tika sagatavots koka kubuls, tas ar verdošu ūdeni izbrucināts un izberzts tīrs. Koka mucas un kubulus vectēvs gatavoja pats. No istabsaugšas nonesa kāpostu rīvi, kas tik saudzīgi tika glabāta no gada uz gadu. Ome apsējusi priekšautu katru kāpostgalvu rūpīgi notīrīja no pirmajām lapām līdz baltai kāpostgalvai. Vectēvs to lika kāpostu rīvē un, koka kastīti stumjot turpu šurpu, to saēvelēja. Baltās kāpostu strēmeles ar dažiem sarīvētiem burkāniem un ķimenēm zem koka stampas mucā patīkami gurkšķēja. Ar stampu kāpostus piespieda tik ilgi līdz atdalījās sula.
Kad kubuls bija pilns ar kāpostiem, uzlika koka dēlīšu vāku un akmeni kā slogu. Kāpostus atstāja skābēties. Kādu nedēļu katru dienu tos iebakstīja līdz mucas dibenam, lai iziet gāzes. No Latvijas, Lubānas puses ir sens ticējums, ka, kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas, tad tie labi stāvot. Par vārdu patiesumu var pārliecināts katrs pats kurš tos skābē! :)))
Un – lai skābi kāposti būtu veselīgi, ar labajām probiotiskām baktērijām, kas nodrošina laimes hormona serotonīna producēšanu zarnu traktā – skābējot pievieno tikai sāli. Sāli liek 20 g uz 1 kg kāpostu un burkānu kopīgo masu. Pārsālīt kāpostus nevajag, lai tie pirms ēšanas nav jāskalo, bet labumiņš paliek kāpostos.
Ziemas sezonā, kad kāds saaukstējās, ome ar bļodiņu rokās teciņiem vien prom uz pagrabu. No lielā kubula izķeksēja kāpostus un atnesa uz istabu C vitamīnu dozu. Bērniem – lai garšīgāk – uzkaisīja nedaudz cukuriņu. Vitamīnu trieciendeva visus vājiniekus piecēla kājās. Un skābētu kāpostu suliņā ir spēks, to padzerties pie tirgus sievām nācis ne viens vien, kam gadījies par mēru sīvo paņemt. Kāpostos ir spēks un veselība un tā iet caur vēderu.
Vācijā neskābēju kubulus ar kāpostiem, bet mazāku apjomu. Tad sanāk gan skābu kāpostu zupai, gan štovētiem kāpostiem pie cūkgaļas cepeša, gan ko noēsties sakapātus salātos ar eļļu.
Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone. Fotogrāfija no Lailas privātā arhīva.
Vecmāmiņas marinēto dārzeņu slepenā sastāvdaļa (Ana Beatrise Apse-Paese)
Mana vecmāmiņa Eunise regulāri marinē dārzeņus. Gurķus, burkānus un ziedkāpostus. Viņa pievieno sīpolu un ķiploku, bet slepenā sastāvdaļa ir krustnagliņas. Dārzeņus viņa vāra ūdenī, etiķī un sāli (divas glāzes etiķa uz četriem lieliem gurķiem), līdz gurķi zaudē savu zaļgano nokrāsu, un pēc tam liek tos burkās ledusskapī. Mani vecvecāki marinētos dārzeņus ēd katru dienu pusdienās. Kad bijām bērni, es un mani brāļi un māsas marinētus dārzeņus ne visai iemīļojām, bet mana mamma Leila vienmēr ir bijusi ar diezgan „latvisku” gaumi. Tāpēc, kad gājām ēst burgerus, mēs visi izņēmām gurķus un devām viņai, viņa tos labprāt apēda. Tagad, būdama pieaugusi, es novērtēju vecmāmiņas marinētos gurķus un pati tos gatavoju savā mazajā dzīvoklī Vācijā, kur studēju.
Stāstu angļu valodā iesūtījusi Ana Beatrise Apse-Paese. Fotogrāfijas no Anas privātā arhīva.
Kā īsti šeit pietrūkst, domājot par Latviju
Neesmu trimdas bērns, bet ir sanācis tā, ka jau septiņus gadus dzīvoju Kanādā. Latvija man vienmēr ir bijusi un ir mīļa un tuva. Lepojos, ka esmu dzimusi Latvijā. Kvadrātiņš tapa ar domu parādīt, kā īsti pietrūkst šeit, domājot par Latviju. Tie ir smaržīgie meži un lauki, pļavas. Sēņošana, ogošana. Atceroties bērnību caur Margaritas Stārastes ilustrācijām, pasaku grāmatām, tapa šis baraviku kvadrātiņš.
Ingrīdas Eglītes iesūtītais apraksts muzeja „Latvieši pasaulē” projektam „Stāstu sega” (2018)
Mamma skraida pa veikaliem un meklē „īstos kāpostus”
“Inese Šteinbaha: “Mēs paši skābējam kāpostus. Mamma – Māra Rozenberga – tad skraida pa veikaliem un meklē „īstos kāpostus”. Viņa zina, kādiem jābūt. Mums ir pašiem sava šķērlāde, no Latvijas atvesta.”
Latvijas sēņu meklējumos
Kad biju maza meitenīte, mans lielākais vasaras prieks bija ar tēvu iet sēņot Latvijas skaistajos mežos. Pa pasauli klīstot, esmu redzējusi daudz skaistu mežu. Es pa tiem staigāju, meklēdama Latvijas sēnes. Neatradu…
Kā var kāpostus rīvēt, ja neiedzer aliņu? (Pēteris Freimanis)
Pēteris Freimanis dalās bērnības atmiņās par vecmāmiņas kāpostiem un stāsta, kā pats sācis skābēt kāpostus, iedvesmojoties no drauga Aigara. Šī nodarbe viņam kļuvusi par tradīciju un pat nelielu dzīves filozofiju – par rūpēm, pacietību un kopā būšanu.
Mazā Māra mežā gāja…
“Mazā Māra mežā gāja, zaļais mežs bij’ viņai māja.” To dzirdēju no vecmāmiņām, ejot kopā sēņot skaistos Latvijas mežos. Neaizmirstamas atmiņas. Pirmos 6 gadus dzīvoju Garciemā. Otrais pasaules karš – ģimenei sākās bēgļu gaitas. 1944. g. 4. oktobrī atstājām Rīgu. Nokļūstot Vācijā, dzīvojām Fišbachas nometnes barakās. Tur sāku pamatskolu. Mācības notika latviešu valodā. 1949. g. decembrī ģimenei radās iespēja braukt uz Ameriku, pelnīt iztiku kā mežstrādniekiem. Vēlāk pārcēlāmies uz Milvokiem.
Ēriks un Aina stāsta par sēņošanu
Mūs ar Ainu gribēja apcietināt. Mēs gājām sēnes lasīt uz mežu, un mūs gribēja apcietināt. Mēs gribam indēt nost kādu!
Atbrauca policija. Angļi, kas tur staigā, tie redz, ka lasa, tie bija paziņojuši policijai un ierodas policija.
Kad mēs to otru māju nopirkām, to bungalo nopirkām – tā bija pie meža. Nu un pa dienu, man draudzenei suns, mēs ejam staigāt, kad beidz darbu, un lasām sēnes. Citreiz mēs ar Ēriku, ar bērniem. Nu ko jūs? Picking mushrooms. They’re poisoned! Es teicu – ja viņi būtu poisoned, es jau būtu sen dead.
Skābēšana trijās paaudzēs Kanādā (Aija Zichmane)
Aijas Zichmanes (dz. Bramanes) vecāki sāka skābēt kāpostus Kanādā 20. gadsimta 60. gados. Kad viņi kļuva vecāki, skābēšanas tradīciju – un arī lielo skābēšanas mucu – pārņēma Aija ar savu vīru Klāvu. Katru rudenī viņi rīkoja kāpostu skābēšanas talkas, iesaistot plašu radu un draugu loku.
Šodien tradīciju turpina nākamā paaudze, un Aijas znots, kanādietis Breds, ir iecelts par “kāpostu karali”!
Liene marinē gurķus
Liene pirmo reizi marinē gurķus, ko viņa apgalvo, ir prasme, ko katram latvietim vajadzētu zināt. Viņa daļēji seko savas vecmammas receptei, pus etiķis un pus ūdens, un daļēji improvizē.