Mūsu mājas smaržo pēc Latvijas (Līga Druka-Smalka)

Līga ir no Latvijas. Pirms pārcelšanās uz Lielbritāniju viņa dzīvoja Aizkrauklē – pilsētā, kas joprojām ir viņas otrās mājas. Tagad viņa dzīvo Velsā, Kardifā, taču Latvija vienmēr ir viņas sirdī.
Līgas bērnības atmiņas no 70. un 80. gadiem ir bagātas, siltas un smaržīgas. Tas bija laiks, kad gandrīz viss tika gatavots mājās, un virtuve bija māju sirds. Īpašu vietu viņas atmiņās ieņem ēdieni no biezpiena — sacepumi, biezpienmaizes, plācenīši, biezpiena krēmi un mājas kūkas. Viss, kas gatavots no biezpiena, joprojām ir viņas „topā”.
Bērnībā saldos ēdienus viņai gatavoja omīte Teodora, vecmamma Ausma – Kaucmindes Mājturības semināra absolvente, mamma Aira un krustmāte Vizma. Viņu virtuvēs Līga bieži uzturējās, vērojot, mācoties un sajūtot īsto māju garšu.
Visvairāk viņu lutināja vecmamma Ausma. Viņas gatavotie ēdieni bija īpaši – buberts, krēmi ar dzērveņu ogu mērci (kas Līgai joprojām ir numur viens), peldošās salas ar vaniļas mērci, māju kūkas, augļu un ogu plātsmaizes, bulciņas, saldās klimpu zupas, ķīselis ar pienu, sviesta mīklas cepumi, rupjmaizes zupa ar putukrējumu, rupjmaizes kārtojums un pat pigarica.
No omītes viņa atceras arī mannā putras vārīšanas noslēpumu – „nulle, nulle, astotnieks” – īpašu maisīšanas kustību ar koka karoti, lai putra nepiedegtu. Omīte aizgāja mūžībā, kad Līgai bija divpadsmit gadi, taču viņas mācības un garšas atmiņas dzīvo tālāk.
Saldos ēdienus Līga iemācījās gatavot jau apzinātā vecumā, pateicoties mammai, vecmammai un krustmātei. Šodien, kad viņa vēlas atcerēties bērnību un savus mīļos dzimtas cilvēkus, viņa gatavo tieši tos ēdienus – biezpienmaizi vai sacepumu ar dzērveņu ogu mērci, rupjmaizes kārtojumu vai maizes zupu.
Dzīvojot Velsā, Līga rūpīgi gādā par to, lai mājās netrūktu Latvijas garšas. Viņas bagāžā no Latvijas uz Kārdifu vienmēr ir Ķelmēnu rupjmaize un Liepkalnu saldskābmaize, mājas žāvējumi un kūpinātas zivis, lauku radinieces gatavotais svaigais ķimeņu siers no divu gotiņu piena, Latvijā audzēti ķiploki, medus no pazīstamiem biteniekiem un medījumu pārstrādes produkti. Viņa atved arī rupjmaizes rīvmaizi no „Lāčiem” un „Liepkalniem”, bet saldētavā katru gadu glabājas purva dzērvenes. Līga cenšas iepirkties pie Latvijas mazajiem mājražotājiem, jo uzskata, ka īsto garšu var atrast tikai pie viņiem.
Latviešu ēdienu gatavošana viņai nav tikai ikdienas pienākums – tā ir saikne ar kultūru, atmiņām un dzimtas sievietēm. Tā ir viņas identitātes daļa. Līga un viņas vīrs ir latvieši, un, lai gan ikdienā viņi dzīvo citā valodā un kultūrtelpā, mājās viņi rada savu mazo Latviju.
Kad dzīvo svešumā, Līga ir sapratusi, ka mājas nav tikai vieta kartē. Mājas ir smarža — svaigi cepta maize, vārīti kartupeļi ar dillēm, saceptas kotletes un karbonādes, sautēti skābie kāposti, ceptas smalkmaizītes un pīrāgi, piparkūkas. Tās ir sajūtas, kas dzīvo sirdī.
Kā Līga saka: „Mūsu mājās Velsā smaržo pēc Latvijas!”

Foto no Līgas privātā arhīva.