Latviešu svētku mielasts manā bērnībā – vienu reizi gadā (Maija Liiv)

“Mana ģimene izbēga no Latvijas 1944. gadā un 1950. gadā apmetās uz dzīvi Brisbenā, Kvīnslendā, Austrālijā, un es piedzimu tur. Šajā pirmssvētku laikā ar ilgu un siltu nostalģiju atceros bērnības vienreiz gadā notikušo latviešu svētku mielastu.
Manam brālim un man dzimšanas dienas bija ap Ziemassvētkiem, tāpēc mūsu mājās vienmēr notika liela ģimenes un draugu svinēšana. Gaidas un gatavošanās sākās jau labu laiku iepriekš.
Atceros, kā izņēmām savus labākos šķīvjus un servēšanas traukus, spodrinājām reti lietotās sudrablietas, un devāmies iepirkties uz tālo delikatešu veikalu — vienīgo vietu tajos laikos, kur varēja dabūt nepieciešamās sastāvdaļas mūsu svētku galdam. Man ļoti patika šī veikala smaržas un skati, kā arī tas, ka tur dzirdēja tik daudz dažādu valodu.
Mana māte (Lauma Sīlis) cepa pati savu rupjmaizi un saldskābo maizi, speķa raušus, kanēļmaizītes un magoņmaizītes, piparkūkas un mūsu dzimšanas dienu tortes. Viņa gatavoja šķīvjus ar tolaik šķietami „eksotiskiem” aukstajiem gaļas izstrādājumiem — tajos laikos, kad Austrālijas ēdiens kopumā bija diezgan vienmuļš. Uz galda bija kūpināts lasis, marinētas siļķes, brētliņas, kūpināta zuša šķēles, mēle un salami. Galerta gatavošana nozīmēja braucienu uz gaļas veikalu, lai nopirktu cūkas galvu. Tajos 1950.–60. gados cūku galvas (ar saulesbrillēm — ļoti tropiski!) bieži bija izliktas skatlogā. Māte pati gatavoja arī pastēti, rasolu (ar bietēm), pildītas olas, svaigus gurķus skābajā krējumā, mājās marinētus gurķus un neskaitāmus citus tradicionālus latviešu gardumus. Uz galda bija arī tradicionāli Austrālijas Ziemassvētku ēdieni: šķiņķis, mājās cepta vista (pēc kaušanas un plūkšanas), garneles, trifeles un Ziemassvētku augļu kūka.
Mana māte Lauma to visu paveica kā vientuļā māte (šķīrusies), strādājot pilnas slodzes darbu par pārdevēju. Es godinu viņas centību, plānošanas un organizēšanas spējas, viņas prasmi krāt visu gadu šim ikgadējam pasākumam — un visvairāk viņas mīlestību un neticamo kulināro talantu.
Šī sieviete, kas pameta Latviju 17 gadu vecumā, mums dāvāja mūsu latvisko mantojumu un visbrīnišķīgākās bērnības dzimšanas dienu un Ziemassvētku atmiņas. Neaizmirstami.”

Stāsta iesūtījusi Maija Liiv. Fotogrāfijas no Maijas privātā arhīva.