SĒnes & skĀbie kĀposti
OKTOBRIS 2025
Kā var kāpostus rīvēt, ja neiedzer aliņu? (Pēteris Freimanis)
Čikāga, ASV
Stāstu pierakstīja un iesūtīja Dagnija Roderte.
Pēteris Freimanis: Mani vecāki izbrauca no Latvijas, kad mammai bija seši gadi un tēvam astoņpadsmit. Tēvs nonāca Vācijā, nometnē. Mamma ar laivu no Ventspils muka uz Zviedriju. Es esmu dzimis vecā diasporā, Zviedrijā. Kad ģimene dzīvoja Vācijā, es mācījos Minsteres ģimnāzijā. Tad es sekoju pirmai mīlestībai uz Kanādu, kur nodzīvoju 14 gadus. Tad dzīvoju Latvijā, kur satiku savu bērnu māti, kurai sekoju atpakaļ uz Ameriku. Tā es nonācu šeit Čikāgā, tagad skābēju kāpostus un cepu maizi.
Bērnībā es, protams, ēdu šmorētos kāpostus. Manai vecmammai bija draugs, kas pats taisīja kāpostus katru gadu. Uz viņas dzīvokļa balkona bija milzīgs spainis, kuru tas draugs bija uztaisījis. Un es atceros, ka es gāju ārā, neko vecmammai neteicu, un ķeksēju tos kāpostus ārā. Ēdu tāpatās, tieši no spaiņa. Un viņa teica: “Neēd, būs jātaisa!”.
Čikāgā mēs satikām savus draugus Daigu un Aigaru. Aigars taisīja kāpostus. Mēs vienmēr no viņiem pirkām. Un vienu gadu es aizgāju pie viņa, teicu — es arī gribu. Biju māceklis. Meistars man rādīja, kā viņš to dara. Viņam viss bija garāžā un nopietni. Tā es sāku… Sanāca baigi garšīgie un tā es turpinu arī tagad katru gadu. Es skābēju lielā mucā. Tagad tūlīt man būs otra muca. Bet es nedrīkstu lielāku pirkt, jo tad nevar pacelt.
Dana (Pētera sieva): Jums vajag redzēt, kā viņš viens to mucu no mašīnas mēģina ārā dabūt! Tas jau pa diviem ir grūti. Es viņam saku, tev vajag divas, nelielas, nu normāla lieluma. Un viņš saka, ka grib vēl vienu mucu — lielāku!
Pēteris: Šogad taisīšu atkal! Pašiem garšo, cilvēki grib. Un divās mucās!
Vispirms kāposti ir mucās un tiem jāsasūcas ar sāli. Ķimenes lieku klāt tikai tad, kad liek burkās. Bet dažiem liek, dažiem neliek. Burkās liek tad, kad „ir garšīgs”. Bet tas atkarīgs arī no laika, no siltuma, no kāpostiem. Nevar būt ne par siltu, ne par aukstu. Šobrīd ir perfekti — dienās +14°C, +15°C un naktī nav zem +5°C, +6°C. Jo tuvāk nullei, jo kāpostiņiem „sākt salt” un īsti nekas nenotiek. Tā rūgšana beidzas. Vienu reiz es taisīju, kad bij tāds drēgns, un slapjš, un lietains. Izdevās jau, bet nebija tas pats. Nu baigi interesanti.
Vienu gadu es taisīju novembrī — bija auksti. Likām segas un spilvenus apkārt mucām. Un vienu gadu mēs izmetām visu mucu ārā. Vienai kāpostgalvai bija kaut kas iebojājies. Kaut kas tāds, ko mēs nemanījām. Viss bija čupā. Fui! Vai, kā sirds sāpēja! Un taisījām pa otram lāgam. Uzreiz, momentāli.
Rīve man nav pašam. Kāpostu rīvēšana mums ar Aigaru ir pasākums. Es aizbraucu ap vienpadsmitiem. Pa ceļam nopērku kaut kādas 14-16 galviņas kāpostus. Viņš jau ir sācis no rīta. Un kā var kāpostus rīvēt, ja neiedzer aliņu? Un tad mēs, veči, viņa garāžā rīvējam, iedzeram aliņu un klausāmies Radio 2. Runājam par dzīvi. Aprunājam sievas. Tas ir dienas pasākums garāžā, večiem. Un tad vakarā mucu mašīnā iekšā un brauc mājā. Aigaram garāža kā maza mājiņa — tur ir televizors, ledusskapis, plaukti. Tur mašīnu iekšā nebrauc. Tā ir vieta, kur viņš var aizmukt.
Dana: Mēs sakām: „Mēs skābējam kāpostus!”, bet tas ir Pēteris, kas to dara.
