Cepēju pulks Šanhajā (Ilma Wilkinson)

Ilma Wilkinson stāsta:
„Piparkūkas gatavoju katru gadu – man Ziemassvētki nav iedomājami bez „īstajām” piparkūkām! Parasti to darījām kopā ģimenē, bet, kad 2004. gadā pārcēlāmies uz Šanhaju, mēs aicinājām draugus un kolēģus pievienoties šai tradīcijai – ķīniešus, austrāļus, eiropiešus. Agrajos gados visas vajadzīgās garšvielas atrast bija grūtāk, dažas pat nācās pašai samalt.

2013. gadā pirmo reizi cepēji bija tikai latvieši, un prieks par šo kopību izrādījās tik liels, ka turpmāk piparkūkas cepām tieši latviešu lokā. Sākām cept gan piparkūkas, gan pīrāgus. Daudzi dzīvoja studentu kopmītnēs vai dzīvokļos bez cepeškrāsns (kā tas bieži ir ķīniešu virtuvēs), bet mums, dzīvojot jaunākā īres dzīvoklī, bija pieejama krāsns. Tiem, kas nevarēja pievienoties ieplānotajā cepšanas dienā, devu līdzi piparkūku mīklas piciņas (ko mans vīrs Andrew smejoties nosauca par „hašiša klucīšiem”), lai var cepšanu izbaudīt mājās. Kolēģi mūsu biroja uzņemšanā decembrī jau bija pieraduši, ka ik pa laikam kāds ir atnācis pakaļ mīklai.

2020. gadā sanāca pats lielākais cepēju pulks – COVID dēļ daudzi nevarēja aizbraukt uz mājām svētkos. Tas arī bija mūsu pēdējais gads Šanhajā, jo 2021. gada oktobrī atgriezāmies Austrālijā.
Par lielu gandarījumu nesen saņēmu ziņu no paziņas, kurš joprojām dzīvo Ķīnā – pirms diviem gadiem Latvijas vēstniecība ļāva izmantot savu virtuvi un cepeškrāsni pīrāgu cepšanai. Jaunā vēstnieka kundze šo tradīciju turpina, un šogad pirmajā Adventē Šanhajas latvieši atkal sanākuši kopā cept Ziemassvētku gardumus!”