Buberts dēlam no vecmāmiņas bēgļu laiku pavārgrāmatas (Andris Valdmanis)

Kopā ar savu četrgadīgo dēlu Māri Andris gatavoja bubertu pēc vecmāmiņas bēgļu laika pavārgrāmatas receptes – lai būtu kas garšīgs brīdim, kad no diendusas pamodīsies mazais brālis Lauris. Drīz vien Lauris jau bija augšā, un abi brāļi ar nepacietību gatavojās notiesāt svaigi pagatavoto bubertu.

Vēl divas dienas māja smaržo pēc kūpinājumiem un rasola!

Uz svētku galda mājās ir rosolīts. Vienmēr norunājam, ka šoreiz gatavosim to nedaudz mazāk, bet allaž sanāk liela bļoda, kuru izēd tukšu vienmēr. Dažreiz uzžāvējam vistiņas vai karpu ar ķiplociņiem un dillītēm.
Un galda karaliene ir mājās cepta torte ar brūkleņu ievārījumu un vārīto krēmu. Brūkleņu-ābolu ievārījumu var izvārīt arī Vācijā. Brūklenes svaigā veidā nekur neatradu, bet saldētas var nopirkt Mix Markt veikalā. Tad brūklenes liek katlā ar mizotiem āboliem, nedaudz cukuru un krustnagliņu garšai. Zapte gatava!
Šajā veikalā var nopirkt arī dilles, kuras – kā izrādās – ir problemātiski nopirkt citos veikalos svaigas, žirgtas un smaržīgas, ko likt pie salātiem vai uz vārītiem kartupelīšiem. Pēc mājas svinībām māja smaržo pēc kūpinājumiem un rosola vēl divas dienas!

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone

Kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas (Laila Rudzone)

Tā nu tas sanācis, ka kādu laiku dzīvoju Vācijā. Mājas ēdieniem ir ģenētiskā atmiņa, par omes pankūkām, vai tēta līdakas kotletēm, jeb bērnības garšas. Arī štovēti kāposti ziemassvētku galdā atgādina par kāpostu skābēšanu pie omes laukos.
Rudenī, kad no tīruma novāktas lielas kāpostgalvas, tās, saliktas kaudzē sētsvidū zem kupla ozola, gaidīja čaklas rokas. Dzeltenās ozollapas, lēnām gaisā virpuļojot, krita uz kāpostgalviņām. Mazliet dzestrais miglas rīts nebija traucēklis lielajai kāpostu skābēšanas ballei.

Laicīgi tika sagatavots koka kubuls, tas ar verdošu ūdeni izbrucināts un izberzts tīrs. Koka mucas un kubulus vectēvs gatavoja pats. No istabsaugšas nonesa kāpostu rīvi, kas tik saudzīgi tika glabāta no gada uz gadu. Ome apsējusi priekšautu katru kāpostgalvu rūpīgi notīrīja no pirmajām lapām līdz baltai kāpostgalvai. Vectēvs to lika kāpostu rīvē un, koka kastīti stumjot turpu šurpu, to saēvelēja. Baltās kāpostu strēmeles ar dažiem sarīvētiem burkāniem un ķimenēm zem koka stampas mucā patīkami gurkšķēja. Ar stampu kāpostus piespieda tik ilgi līdz atdalījās sula.

Kad kubuls bija pilns ar kāpostiem, uzlika koka dēlīšu vāku un akmeni kā slogu. Kāpostus atstāja skābēties. Kādu nedēļu katru dienu tos iebakstīja līdz mucas dibenam, lai iziet gāzes. No Latvijas, Lubānas puses ir sens ticējums, ka, kāpostus skābējot, virs kubula ir jābučojas, tad tie labi stāvot. Par vārdu patiesumu var pārliecināts katrs pats kurš tos skābē! :)))

Un – lai skābi kāposti būtu veselīgi, ar labajām probiotiskām baktērijām, kas nodrošina laimes hormona serotonīna producēšanu zarnu traktā – skābējot pievieno tikai sāli. Sāli liek 20 g uz 1 kg kāpostu un burkānu kopīgo masu. Pārsālīt kāpostus nevajag, lai tie pirms ēšanas nav jāskalo, bet labumiņš paliek kāpostos.

Ziemas sezonā, kad kāds saaukstējās, ome ar bļodiņu rokās teciņiem vien prom uz pagrabu. No lielā kubula izķeksēja kāpostus un atnesa uz istabu C vitamīnu dozu. Bērniem – lai garšīgāk – uzkaisīja nedaudz cukuriņu. Vitamīnu trieciendeva visus vājiniekus piecēla kājās. Un skābētu kāpostu suliņā ir spēks, to padzerties pie tirgus sievām nācis ne viens vien, kam gadījies par mēru sīvo paņemt. Kāpostos ir spēks un veselība un tā iet caur vēderu.

Vācijā neskābēju kubulus ar kāpostiem, bet mazāku apjomu. Tad sanāk gan skābu kāpostu zupai, gan štovētiem kāpostiem pie cūkgaļas cepeša, gan ko noēsties sakapātus salātos ar eļļu.

Stāstu iesūtījusi Laila Rudzone. Fotogrāfija no Lailas privātā arhīva.

Vecmāmiņas marinēto dārzeņu slepenā sastāvdaļa (Ana Beatrise Apse-Paese)

Mana vecmāmiņa Eunise regulāri marinē dārzeņus. Gurķus, burkānus un ziedkāpostus. Viņa pievieno sīpolu un ķiploku, bet slepenā sastāvdaļa ir krustnagliņas. Dārzeņus viņa vāra ūdenī, etiķī un sāli (divas glāzes etiķa uz četriem lieliem gurķiem), līdz gurķi zaudē savu zaļgano nokrāsu, un pēc tam liek tos burkās ledusskapī. Mani vecvecāki marinētos dārzeņus ēd katru dienu pusdienās. Kad bijām bērni, es un mani brāļi un māsas marinētus dārzeņus ne visai iemīļojām, bet mana mamma Leila vienmēr ir bijusi ar diezgan „latvisku” gaumi. Tāpēc, kad gājām ēst burgerus, mēs visi izņēmām gurķus un devām viņai, viņa tos labprāt apēda. Tagad, būdama pieaugusi, es novērtēju vecmāmiņas marinētos gurķus un pati tos gatavoju savā mazajā dzīvoklī Vācijā, kur studēju.

Stāstu angļu valodā iesūtījusi Ana Beatrise Apse-Paese. Fotogrāfijas no Anas privātā arhīva.