Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien (Rūdolfs un Irma Grava)

Liepājas rokdarbu skolotājs Rudolfs Fridrihs Grava 1929. gadā darināja šo maizes šķīvi kā kāzu gadadienas dāvanu savai sievai Irmai Gravai (dz. Mindenbergs). Irma un Rudolfs šo šķīvi paņēma līdzi, kad ar četriem jaunākajiem bērniem devās bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā, ar evakuācijas kuģi izbraucot no Liepājas. Vēlāk viņi šo šķīvi iepakoja bagāžā, pārceļoties no bēgļu nometnes Vācijā uz jauno mītnes zemi ASV. Nonākot Baltimorā ASV, maizes šķīvis bija noderīgs – domājams, ka tas daudzus gadus Gravu daudzbērnu ģimenes mājās kalpojis gan kā maizes šķīvis, gan kā mīļa piemiņa par kāzām tēvzemē. Šķīvi muzejam dāvināja Rūdolfa un Irmas bērni, Artūrs Grava un Edīte Zariņa.

Kad mamma cepa maizi, visa māja smaržoja (Mārīte Krūze)

Mārīte Krūze (ASV) stāsta par savas mātes Valentīnes Upats (dz. Macāns, dzimusi Rēzeknē 1924. gadā) maizes cepšanu.

Mana mamma, Valentīne Upats, atcerējās, kā pensijas gados sāka cept rupjmaizi. Viņas maize guva lielu piekrišanu mūsu Ņūdžersijas draudzē. Mamma ar prieku cepa savu maizi un dāsni dalījās ar citiem.
Pazīstamais Visvaldis Dzenis pat gribēja iegādāties speciālu mīcāmo mašīnu, lai būtu vieglāk mīklu izmīcīt un varētu paspēt izcept lielāku maizes daudzumu, taču mamma šo ideju noraidīja. Viņai bija svarīgi mīklu mīcīt pašai – kā nākas sajust to ar saviem pirkstiem. Turklāt mammai pirkstos bija mazliet piemeties artrīts, un šī nodarbe tiem kalpoja kā labs vingrinājums.
Domāju, ka mamma recepti bija ieguvusi no kādas radinieces Latvijā, bet vēlāk to pielāgoja sev un ASV pieejamajiem produktiem.
Kad mamma cepa maizi, visa māja divas dienas smaržoja pēc svaigas rupjmaizes! Atceros – kad kukulīši bija izcepti, mamma ar tēvu apsēdās pie galda un tūlīt baudīja svaigo, silto maizīti. Tēvs vienmēr dabūja pirmo kukuli. Viņa uzdevums bija sagriezt maizi vienādās šķēlītēs, lai varētu sagatavot gardas sviestmaizes baznīcas pusdienu galdam. Šim nolūkam viņš bija nopircis īpašu ierīci.
Mammai vienmēr bija svarīgi atrast labas kvalitātes rudzu miltus. Viņa iepazinās ar kādu maizes cepēju, kurš pats mala savus rudzus. Mamma kopā ar viņu pavadīja veselu dienu, pārrunājot ieraugu, mīklas sastāvu un citas nianses. Mammas maize tika cepta malkas krāsnī – un tieši ar to mamma lepojās visvairāk. Beķeris viņu pat īpaši godināja: tajā vasarā tirgū tika pārdota “Valijas’ Latvian Rye Bread”.
Esam kopā mēģinājušas cept rupjmaizi, taču laikam man tās prasmes nepieleca… Varbūt kādu dienu būs jāmēģina atkal izcept šo garšīgo maizīti, lai gan jau zinu — tā nekad negūs tik lielu piekrišanu kā mammas maize.

Baltmaize ir kā kūka – tu neesi paēdis! (Smuidrīte Džinkinsone (Jinkinson))

Fragments no intervijas ar Smuidrīti Džinkinsoni (Jinkinson) ekspedīcijā Lielbritānijā 2016. gadā.

Tad, kad atnācām uz Korbiju, tad – es nezinu kā – bet viņi [vecāki] dabūja zināt, ka varēja no Skotijas pasūtīt rudzu miltus. Pasūtīja no Skotijas miltus, un tad mamma cepa maizi gandrīz vai katru nedēļu. Jo tiešām, kā viņa teica, ar to baltmaizi – tas ir tā kā kūka. Tu neesi paēdis! Ieēd šķēlīti rupjmaizi, un uzreiz tu jūties, ka esi ēdis. Milti nāca pa pastu!

Es atceros: kad biju pamatskolā (grammar school), [draudzenes man] bija Penija un Maureen… Nezinu, kā mēs bijām izdomājušas nepalikt skolā uz pusdienām. Es zinu, ka mamma ir izcepusi maizi, un mēs ejam uz manu māju, jo nebija pārāk tālu no skolas. Un garšīgi paēdām pusdienas manās mājās ar šito te rupjmaizīti. Viņām tik šausmīgi garšoja!

Kur Filadelfijā dabūt bīdelētos miltus? (Inta Grunde un Valdis Bašēns)

Fragments no intervijas ar Intu Grundi un Valdi Bašēnu muzeja ekspedīcijā Filadelfijā, ASV 2015. gadā.

Inta: „Mamma vienmēr meklēja [to], ko viņa sauca par bīdelētiem miltiem. Nevis tos tumšos rudzu miltus, bet bīdelētos. Tos ir ļoti grūti atrast šeit. Man jābrauc pusstundu uz ziemeļiem uz tādu noliktavu, kur man speciāli jāpasūta. Tad es ņemu 100 mārciņas uzreiz. Jo to tumšo mēs varam nopirkt maisiņos šur un tur, bet tos bīdelētos mēs nevaram.”

Valdis: „Par tiem miltiem. Kad mēs iebraucām, mēs dzīvojām tādā vietā, kur bija ļoti daudz igauņu un daudz japāņu un latviešu. Un tad vietējā pārtikas veikalā varēja dabūt tieši tos miltus. Un gadiem ilgi visas igaunietes un latvietes gāja pēc tiem miltiem. Un tad tas īpašnieks aizgāja pensijā un to veikalu slēdza. Tagad izmisums. Kur dabūt?”

Maize, kas glabāta kā mājas simbols (Vilhelms Griķis)

Vilhelma Griķa sviesta trauks, kurā ir glabāti mājas simboli: rupjmaize, labības vārpas, santīmi. No Latvijas tie izvesti bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Šādi oranži bakelīta sviesta/tauku trauki tika izdalīti karavīriem vācu armijā.

Kanādas maizniekmeistars no Latvijas (Kārlis Atars)

Maizniekmeistara Kārļa Atara dokumenti no muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma.

Pirms Otrā pasaules kara Kārlim piederēja maiznīca Rīgā, Avotu ielā. Pēc kara, nonācis Vācijā bēgļu nometnē Šlēzvigā, viņš strādāja Starptautiskās bēgļu aģentūras UNRRA ceptuvē, cepot maizi bēgļiem. Nonākot Kanādā, Londonas pilsētā, Kārlis atvēra savu maiznīcu „Riga Rye”. Maiznīca strādāja līdz 1980. gadam, kad Kārlis devās pensijā un pārcēlās uz Toronto.

Riktīgs maizes kukulis no laukiem (Kristaps un Zinaīda Jaunzemji)

Vēstulē, kas atrodas muzeja „Latvieši pasaulē” krājumā, Kristaps Jaunzemis Latvijā raksta savai sievai Zinaīdai Nebraskā 1959. gada 18. jūlijā: „Jocīgi tas jau izklausās, bet ja atvaļinājuma laikā uz laukiem dabūtu vienu “riktīgu” laucinieku maizes kukuli – sakaltētu un nosūtītu Jums? Tas taču ļoti grūti man šķiet, ja veselus 15 gadus neesat rudzu maizi dabūjuši nogaršot! Es gan, laikam, būtu pavisam “pašvaks” tapis, ja man no baltmaizes būtu jāpārtiek!”

Ģimene tika izšķirta Otrā pasaules kara laikā. Leģionārs Kristaps Jaunzemis pec kara tika izsūtīts. Kad viņš pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā, viņam Latvijas rupjmaize bija viegli pieejama. Savukārt Kristapa sieva Zinaīda ar bērniem kara laikā bija devusies bēgļu gaitās no Latvijas un nonākuši ASV. Lai gan vīra un sievas saikne tika atjaunota vēstulēs, viņi vairs nekad nesatikās.

Abra ar latvju rakstiem (Edgars un Zigrīda Švinka)

Šo koka abru ir darinājis Edgars Švinka savai sievai Zigrīdai, pēc tam, kad viņi nonāca Adelaidē, Austrālijā. Zigrīda to izmantoja maizes cepšanā daudzus gadus. Abru muzejam “Latvieši pasaulē” dāvināja Edgara un Zigrīdas meita Rasma Lācis.