Baltmaize ir kā kūka – tu neesi paēdis! (Smuidrīte Džinkinsone (Jinkinson))

Fragments no intervijas ar Smuidrīti Džinkinsoni (Jinkinson) ekspedīcijā Lielbritānijā 2016. gadā.

Tad, kad atnācām uz Korbiju, tad – es nezinu kā – bet viņi [vecāki] dabūja zināt, ka varēja no Skotijas pasūtīt rudzu miltus. Pasūtīja no Skotijas miltus, un tad mamma cepa maizi gandrīz vai katru nedēļu. Jo tiešām, kā viņa teica, ar to baltmaizi – tas ir tā kā kūka. Tu neesi paēdis! Ieēd šķēlīti rupjmaizi, un uzreiz tu jūties, ka esi ēdis. Milti nāca pa pastu!

Es atceros: kad biju pamatskolā (grammar school), [draudzenes man] bija Penija un Maureen… Nezinu, kā mēs bijām izdomājušas nepalikt skolā uz pusdienām. Es zinu, ka mamma ir izcepusi maizi, un mēs ejam uz manu māju, jo nebija pārāk tālu no skolas. Un garšīgi paēdām pusdienas manās mājās ar šito te rupjmaizīti. Viņām tik šausmīgi garšoja!

Kur Filadelfijā dabūt bīdelētos miltus? (Inta Grunde un Valdis Bašēns)

Fragments no intervijas ar Intu Grundi un Valdi Bašēnu muzeja ekspedīcijā Filadelfijā, ASV 2015. gadā.

Inta: „Mamma vienmēr meklēja [to], ko viņa sauca par bīdelētiem miltiem. Nevis tos tumšos rudzu miltus, bet bīdelētos. Tos ir ļoti grūti atrast šeit. Man jābrauc pusstundu uz ziemeļiem uz tādu noliktavu, kur man speciāli jāpasūta. Tad es ņemu 100 mārciņas uzreiz. Jo to tumšo mēs varam nopirkt maisiņos šur un tur, bet tos bīdelētos mēs nevaram.”

Valdis: „Par tiem miltiem. Kad mēs iebraucām, mēs dzīvojām tādā vietā, kur bija ļoti daudz igauņu un daudz japāņu un latviešu. Un tad vietējā pārtikas veikalā varēja dabūt tieši tos miltus. Un gadiem ilgi visas igaunietes un latvietes gāja pēc tiem miltiem. Un tad tas īpašnieks aizgāja pensijā un to veikalu slēdza. Tagad izmisums. Kur dabūt?”

Frikadeļu zupa Taizemes stilā (Inese Grava-Gubiņa)

Fragments no Ineses Gravas-Gubiņas intervijas muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai 2025. gada 28. novembrī.

Apmēram 2006., 2007. un 2008. gadā – tas bija laiks, kad Gaŗezera vasaras vidusskolā sākām mācīt pirmās latviskās virtuves nodarbības. Pēc tam pagāja gads, un es atkal atgriezos – jau otro reizi mācīt.
Strādājām ar pusaudžiem – 14-17 gadus veciem jauniešiem. Pirmajā gadā man šķiet, ka latviskā virtuve kā nodarbība kādu laiku nebija piedāvāta vai arī tikai pavisam nedaudz, un es īsti nezinu, kā toreiz gāja. Bet tajā gadā, kad sāku es, grupā bija tikai meitenes. Atceros, kā mēs smējāmies un spriedām – tie muļķīgie puikas labāk iet karstumā sist volejbolu pludmalē. Viņi taču varētu atnākt uz vēsu telpu, kopā gatavot ēdienu, paēst. Un vēl – visas tās skaistās meitenes, ar kurām varētu labāk iepazīties!
Otrā gadā, man bija puikas! Viņi kaut kā atčoknījās, ka nav tik slikti būt virtuvē un visiem kopā strādāt un taisīt ēdienu. Bija ļoti interesanti… nebija nekādu problēmu ne vienā gadā, ne otrā, bet pilnīgi mainījās dinamika, kad tie puiši ieradās!
Zupu mēs vārījām jau pirmajā gadā. Frikadeļu zupu – tikai ne gluži parasto. Man gribējās kaut ko interesantāku, tāpēc biju no mājām paņēmusi līdzi dažas īpašas garšvielas Taizemes stilā. Tur pie Gaŗezera nav pārāk daudz eksotisku veikalu, kur var visu ko dabūt. Es biju paņēmusi līdzi (es nezinu, kā to Latvijā sauc) lemongrass… citronzāli, un tādu galangal (es nezinu, kā to latviski sauc) – sakne, kas līdzinās ingveram, bet ar citādu garšu un smaržu. Un kaffir lime leaves, – tās lietas es paņēmu līdzi no Kanādas. Un tad ar kokosriekstu pienu.
Tad mēs taisījām to frikadeļu zupu tā, kā viņu parasti taisa – liec klāt, ko tu gribi! Man liekas es taisīju pat ar cāļa gaļu vai tītaru, ko es atradu lielā pārtikas veikalā, jo man bija jātaisa ļoti daudz, tāds kvantums! Mēs sataisījam tās gaļas bumbiņas, un taisījām frikadeļu zupu. Un tad mēs tur piemetām klāt to galangalu, citronzāli, un kaffir laima lapas. Un es arī piemetu klāt – man bija kaltēti karstie pipari. Es viņus audzēju dārzā, un tad vienkārši izkaltēju. Un ziemā, ja man vajag drusciņ pikantumu, es iemetu iekšā vienu sausu piparu, ļauj viņam tur vārīties, tad izrauj ārā. Un tas dod tikai druscītiņu, nevis tā ka mēle deg. Tā mēs to zupu taisījām, un tad – tieši pirms tā bija gatava – pielējām klāt dažas bundžiņas kokosriekstu piena. Un tā tev ir Thai style frikadeļu zupa!
Es jau zināju, ka tas būs hits, jo šie jaunieši… Nu, dažas lietas viņiem ļoti garšoja, bet citas viņi tā – ar gariem zobiem ēda. Šo zupu – pirmo, otro, trešo bļodu gāja meklēt un, man liekas, daži būtu ēduši vēl vairāk, tikai bija jāiet uz nākamām nodarbībām. Viņiem šausmīgi garšoja! Tā ir frikadeļu zupa, bet viņai ir citāda piegarša.

Dekorēšanas process ilgst septiņas stundas (Anita Kupcis-Clifford)

Anita stāsta: „Kad noskatījos dažus video ar cepumu dekorēšanu, tas mani ieinteresēja. Tas bija pirms septiņiem gadiem, un kopš tā laika esmu izdekorējusi daudz cepumu. Mana dizaina izjūta cepumiem varētu būt saistīta ar maniem izšūšanas gadiem, īpaši latviešu rakstiem.
Manas piparkūkas atšķiras no mammas: viņa tās izrullēja ļoti plānas un pārklāja ar olu dzeltenumu. Atceros, kā mamma atbrauca ciemos ar čemodānu, pilnu piparkūku, pīrāgu un mārciņām sviesta. Es sāku cept abus, kad mamma vairs to nespēja.”

Mammas pīrāgu recepte – ar komentāriem (Aivars Sinka)

Aivars Sinka: „Samērā bieži angļu paziņas gribēja pamēģināt cept pīrāgus, tādēļ uzrakstīju recepti angļu valodā. Es savā laikā cepu daudz. Man šķita svarīgi, lai manas meitas saprastu, ka latviešu ēdiens ir atšķirīgs no angļu. Pusdienām skolā, bieži meitenēm ieliku kādu pīrādziņu.
Savus pīrāgus cepu pēc tās pašas receptes, kuru lietoja mana mamma un – ļoti iespējams – arī viņas mamma.”

Inta stāsta par viesībām viņu mājās / Filadelfijā, ASV

Mūsu mājās jau divas trīs dienas iepriekš mēs gatavojām visādus ēdienus. Kādreiz mūsu mājās mēs ēdām trīs reizes: sabrauca visi uz vakariņām — tā ap sešiem — un ēda silto galdu; pēc tam vīrieši aizgāja kārtis spēlēt, sievieši mazgāja traukus, un tad bija kafijas galds; un tad ap diviem trijiem no rīta mamma klāja auksto galdu.

No Intas Grundes intervijas muzejam „Latvieši pasaulē”. Intervējusi Ieva Vītola 2016. gadā.

Mamma skraida pa veikaliem un meklē „īstos kāpostus”

“Inese Šteinbaha: “Mēs paši skābējam kāpostus. Mamma – Māra Rozenberga – tad skraida pa veikaliem un meklē „īstos kāpostus”. Viņa zina, kādiem jābūt. Mums ir pašiem sava šķērlāde, no Latvijas atvesta.”

Latvijas sēņu meklējumos

Kad biju maza meitenīte, mans lielākais vasaras prieks bija ar tēvu iet sēņot Latvijas skaistajos mežos. Pa pasauli klīstot, esmu redzējusi daudz skaistu mežu. Es pa tiem staigāju, meklēdama Latvijas sēnes. Neatradu…