Maize, kas glabāta kā mājas simbols (Vilhelms Griķis)

Vilhelma Griķa sviesta trauks, kurā ir glabāti mājas simboli: rupjmaize, labības vārpas, santīmi. No Latvijas tie izvesti bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā. Šādi oranži bakelīta sviesta/tauku trauki tika izdalīti karavīriem vācu armijā.

Kanādas maizniekmeistars no Latvijas (Kārlis Atars)

Maizniekmeistara Kārļa Atara dokumenti no muzeja „Latvieši pasaulē” krājuma.

Pirms Otrā pasaules kara Kārlim piederēja maiznīca Rīgā, Avotu ielā. Pēc kara, nonācis Vācijā bēgļu nometnē Šlēzvigā, viņš strādāja Starptautiskās bēgļu aģentūras UNRRA ceptuvē, cepot maizi bēgļiem. Nonākot Kanādā, Londonas pilsētā, Kārlis atvēra savu maiznīcu „Riga Rye”. Maiznīca strādāja līdz 1980. gadam, kad Kārlis devās pensijā un pārcēlās uz Toronto.

Riktīgs maizes kukulis no laukiem (Kristaps un Zinaīda Jaunzemji)

Vēstulē, kas atrodas muzeja „Latvieši pasaulē” krājumā, Kristaps Jaunzemis Latvijā raksta savai sievai Zinaīdai Nebraskā 1959. gada 18. jūlijā: „Jocīgi tas jau izklausās, bet ja atvaļinājuma laikā uz laukiem dabūtu vienu “riktīgu” laucinieku maizes kukuli – sakaltētu un nosūtītu Jums? Tas taču ļoti grūti man šķiet, ja veselus 15 gadus neesat rudzu maizi dabūjuši nogaršot! Es gan, laikam, būtu pavisam “pašvaks” tapis, ja man no baltmaizes būtu jāpārtiek!”

Ģimene tika izšķirta Otrā pasaules kara laikā. Leģionārs Kristaps Jaunzemis pec kara tika izsūtīts. Kad viņš pēc izsūtījuma atgriezās Latvijā, viņam Latvijas rupjmaize bija viegli pieejama. Savukārt Kristapa sieva Zinaīda ar bērniem kara laikā bija devusies bēgļu gaitās no Latvijas un nonākuši ASV. Lai gan vīra un sievas saikne tika atjaunota vēstulēs, viņi vairs nekad nesatikās.

Abra ar latvju rakstiem (Edgars un Zigrīda Švinka)

Šo koka abru ir darinājis Edgars Švinka savai sievai Zigrīdai, pēc tam, kad viņi nonāca Adelaidē, Austrālijā. Zigrīda to izmantoja maizes cepšanā daudzus gadus. Abru muzejam “Latvieši pasaulē” dāvināja Edgara un Zigrīdas meita Rasma Lācis.

Almas abra (Alma Upesleja)

Šo abru Kārlis Upesleja (1902-1989) izgatavoja savai sievai Almai (1906-2002) pēc ierašanās Amerikās Savienotajās Valstīs, lai viņa arī svešumā varētu cept latviešu maizi. Alma cepa rupjmaizi savai ģimenei un arī Milvoku latviešu sabiedrībai Viskonsīnā. Meita Anna Vējiņa (1932-2015) mantoja abru un turpināja arī mammas lomu – cepa rupjmaizi.

Annas piemiņai Milvoku draudzes vēstīs rakstīts: “”Pateicamies Dievam par Annas kalpošanu gan draudzes padomē, gan Daugavas vanadzēs, gan Latviešu namā un Kreditsabiedrībā. Viņas ceptā maize nesa svētību neskaitāmiem latviešiem!””

Linu dvielis ar monogrammu AU (Alma Upesleja), visticamāk, izvests no Latvijas bēgļu gaitās. Dvielis lietots mīklas apklāšanai. Maizes cepšanai Alma lietoja arī koka menti, lai samaisītu ieraugu ar ūdeni un miltiem. Abru, dvieli un menti muzejam “Latvieši pasaulē” uzdāvināja Vita Kākulis.

Damberga ģimenes abra (Jaime Dambergs)

Jaime Dambergs stāsta par „briesmīgi” garšīgo maizi, ko nedēļas nogalēs Brazīlijā cepa viņa māte. Jaime Dambergs interviju muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai un pētniecei Brigitai Tamužai sniedza muzeja ekspedīcijā Vārpā, Brazīlijā 2013. gadā.

Vienmēr vienu kukuli aizveda mācītājam! (Jānis Grimbergs)

Jānis Grimbergs stāsta par maizes cepšanu viņa mājās bērnībā – kā kukuļus cepa uz banānu lapām, un kā mamma izcepa maizi ar „īsto”” garšu, kaut arī nebija rudzu miltu. Jāņa Grimberga intervija muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai un pētniecei Brigitai Tamužai snigta muzeja ekspedīcijā Vārpā, Brazīlijā 2013. gadā.

Viņa maisīja kukurūzas miltus ar batātēm… (Luzija Osis)

Luzija un Verners Osis savās mājās Vārpā, Brazīlijā rāda un stāsta par maizes cepšanu viņu mājās agrāk un šodien.
Intervija muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai un pētniecei Brigitai Tamužai sniegta muzeja ekspedīcijā Vārpā, Brazīlijā 2013. gadā. Video fragments no muzeja dokumentālās filmas „Vārpa: Apsolītā zeme” (2017).

Frikadeļu zupa Taizemes stilā (Inese Grava-Gubiņa)

Fragments no Ineses Gravas-Gubiņas intervijas muzeja „Latvieši pasaulē” kuratorei Mariannai Auliciemai 2025. gada 28. novembrī.

Apmēram 2006., 2007. un 2008. gadā – tas bija laiks, kad Gaŗezera vasaras vidusskolā sākām mācīt pirmās latviskās virtuves nodarbības. Pēc tam pagāja gads, un es atkal atgriezos – jau otro reizi mācīt.
Strādājām ar pusaudžiem – 14-17 gadus veciem jauniešiem. Pirmajā gadā man šķiet, ka latviskā virtuve kā nodarbība kādu laiku nebija piedāvāta vai arī tikai pavisam nedaudz, un es īsti nezinu, kā toreiz gāja. Bet tajā gadā, kad sāku es, grupā bija tikai meitenes. Atceros, kā mēs smējāmies un spriedām – tie muļķīgie puikas labāk iet karstumā sist volejbolu pludmalē. Viņi taču varētu atnākt uz vēsu telpu, kopā gatavot ēdienu, paēst. Un vēl – visas tās skaistās meitenes, ar kurām varētu labāk iepazīties!
Otrā gadā, man bija puikas! Viņi kaut kā atčoknījās, ka nav tik slikti būt virtuvē un visiem kopā strādāt un taisīt ēdienu. Bija ļoti interesanti… nebija nekādu problēmu ne vienā gadā, ne otrā, bet pilnīgi mainījās dinamika, kad tie puiši ieradās!
Zupu mēs vārījām jau pirmajā gadā. Frikadeļu zupu – tikai ne gluži parasto. Man gribējās kaut ko interesantāku, tāpēc biju no mājām paņēmusi līdzi dažas īpašas garšvielas Taizemes stilā. Tur pie Gaŗezera nav pārāk daudz eksotisku veikalu, kur var visu ko dabūt. Es biju paņēmusi līdzi (es nezinu, kā to Latvijā sauc) lemongrass… citronzāli, un tādu galangal (es nezinu, kā to latviski sauc) – sakne, kas līdzinās ingveram, bet ar citādu garšu un smaržu. Un kaffir lime leaves, – tās lietas es paņēmu līdzi no Kanādas. Un tad ar kokosriekstu pienu.
Tad mēs taisījām to frikadeļu zupu tā, kā viņu parasti taisa – liec klāt, ko tu gribi! Man liekas es taisīju pat ar cāļa gaļu vai tītaru, ko es atradu lielā pārtikas veikalā, jo man bija jātaisa ļoti daudz, tāds kvantums! Mēs sataisījam tās gaļas bumbiņas, un taisījām frikadeļu zupu. Un tad mēs tur piemetām klāt to galangalu, citronzāli, un kaffir laima lapas. Un es arī piemetu klāt – man bija kaltēti karstie pipari. Es viņus audzēju dārzā, un tad vienkārši izkaltēju. Un ziemā, ja man vajag drusciņ pikantumu, es iemetu iekšā vienu sausu piparu, ļauj viņam tur vārīties, tad izrauj ārā. Un tas dod tikai druscītiņu, nevis tā ka mēle deg. Tā mēs to zupu taisījām, un tad – tieši pirms tā bija gatava – pielējām klāt dažas bundžiņas kokosriekstu piena. Un tā tev ir Thai style frikadeļu zupa!
Es jau zināju, ka tas būs hits, jo šie jaunieši… Nu, dažas lietas viņiem ļoti garšoja, bet citas viņi tā – ar gariem zobiem ēda. Šo zupu – pirmo, otro, trešo bļodu gāja meklēt un, man liekas, daži būtu ēduši vēl vairāk, tikai bija jāiet uz nākamām nodarbībām. Viņiem šausmīgi garšoja! Tā ir frikadeļu zupa, bet viņai ir citāda piegarša.

Viņa gatavoja pēc atmiņas (Recepte – Modris Pukulis)

Modris Pukulis raksta:
„Šīs maizes recepte radās, vērojot, kā to gatavo mana māte – dažbrīd viņu apturot, lai nomērītu, cik daudz kādu sastāvdaļu viņa liek klāt. Mana māte bija lieliska savas dzimtās latviešu virtuves pavāre, un mēs visi mājās ēdām šos ēdienus (man tas ilga līdz brīdim, kad 17 gadu vecumā aizbraucu mācīties uz koledžu). Mēs visi runājām latviski, jo tā bija pirmā valoda, ko apguvām mājās, un valoda, kurā mums bija jārunā ar vecākiem un pie vecākiem.
Precīzu gadu neatceros, bet kādu laiku pirms aizbraukšanas uz koledžu nolēmu, ka vēlos iemācīties cept šo maizi. Biju ēdis arī citas šīs maizes versijas, ko gatavoja manu vecāku latviešu draugi, taču neviena nebija tik laba kā manas mātes maize.
Es vēroju visu divu dienu gatavošanas procesu, mērīju sastāvdaļas, kamēr māte strādāja, un pierakstīju (mana atmiņa nebija tik laba kā viņas). Cik man zināms, viņai nekad nebija pierakstītas receptes – visu gatavoja pēc atmiņas, un tomēr katru reizi maize garšoja vienādi. Mēs to ēdām brokastīs ar siera vai salami šķēli virsū, un vakariņās – ar jebkuru zupu, ko viņa bija pagatavojusi. Tomēr mana mīļākā bija maize ar mana tēva kūpināto zutīti virsū.
Līdzīgi es vēroju, kā viņa gatavoja manu mīļāko zupu – biešu zupu –, un joprojām to gatavoju ikreiz, kad cepu saldskābmaizi.
Viena lieta, ko es vēl nemāku pagatavot, lai gan kādreiz mēģināšu, ir speķa rauši.
Moe (jeb Mods, kā mani sauc manas māsas) Pukulis”

Vēstule sākotnēji rakstīta angļu valodā. Tulkojumam latviešu valodā izmantots mākslīgais intelekts.